local-stats-pixel

Melnā cauruma apskāvienos 3. daļa1

Aivars, knapi paspējis aizpogāt savas pleķainās melnās džinsu bikses, steidzās nomierināt savu adoptēto brāli. Lai arī Igors savā būtībā nebija nemaz tik agresīvs un nemierīgs, tomēr viņā plūda īsta čigāna asinis, tāpēc dusmas par Beciņu darīja savu.

Igors gandrīz vai bija gatavs mesties virsū brālim, lai tas tūdaļ atklāj visu, ko zin par Artjomu, bet pēkšņi viņš ieraudzīja nepiedienīgi izkaisītus pa visu istabu asiņu traipus un brāļa asiņaino seju: "Kāpēc te izksatās tā, it kā Tu būtu izvarojis nevainīgu meiteni?"

Aivars tikai nosmīnēja, ielika saldētavā jaunu spermotozoīdu maisiņu un parādīja čigānpuikam virzienu. Kā nekā jau 20 minūtes pārlietojies draugs vārtījās pie ūrīnkrāsas mājas sliekšņa.

Čigānpuika izskrēja ārā pie Artjoma un prasīja: "Nu, atkal salietojies?", blondais puisis lēnām pacēla galvu un ar vieglu smīnu klusā blasī atbild: "Ja tu būtu viņu redzejusi: tāds augums, tādas acis, mati, gaita, dibens, bet nē, izrādījās, ka tas ir transvestīts. Tu šādā gadījumā neatsākut savu nikno dzert? Vispār, kur tas laiks, kad kopā, visi trīs, iedzērām nikno... Vispār, kur resnais palicis, dzirdēju bļāvienus, bet tā arī nesapratu, kas tur notiek.". Igors mazliet apmulsa no apreibušā drauga, nopurinājās, saņēmās un pacēla Artjomu un aizvilka līdz Aivaram.

Tā nu viņi trīs sēdēja uz dīvana. Albīns Artjoms ar svaigu minerālūdens glāzi rokās, tuklais Aivars ar izsisto zobu kabatā un čigāns Igors ar svaigu alēnu pie rokas. "Domājat vajag piezvanīt Annai?" - ierunājās Aivars, norādot uz savu jauno caurumu mutē, kas atgādināja ieeju paša nelabā rīklē. Nesagaidījis atbildi, Aivars piecēlās un devās pie telefona, lai uzgrieztu Annai. Igors vienā rāvienā izdzēra 0,5 Pilzenes alēnu un atlaidās dziļāk dīvānā.

Pēc trim signāliem, ar maigu "Halo?!" atbildēja Anna. Viņa bija 6. kursa medicīnas studente un Aivars cerēja, ka viņa sniegs kādu padomu sakarā ar izsisto zobu. "Neviens tev to zobu atpakaļ neieliks, Aivar." - noskanēja Annas čīkstošā balss. Aivars nebija muļķis un zināja to jau no paša sākuma, taču viņš beidzot bija atradis iemeslu piezvanīt Annai un tas bija pats galvenais. "Nevēlies sovakar atbraukt pie manis? Vecā varza ir salasījusies atkal. Artjoms ar Igoru ir šeit." - pārliecinoši noteica Aivars un pat sajuta lepnumu, ka spēja pateikt tik daudz vārdus bez apstāšanās. "Tev atkal prātā ir mani piedzirdīt?" - īgni norūca Anna. "Nē, es taču tev solīju, ka nekas tāds vairs neatkārtosies." - cenšoties balsī saglabāt pārliecību, teica Aivars. "Nu labi, es atbraukšu. Tāpat man ir mēnešreizes." - Anna koķeti izdvesa un speciāli nolika klausuli, lai Aivars neko nepaspētu atbildēt. Sākumā nedaudz apjucis, Aivara mutes kaktiņi lēnām sāka sacelties un uz viņa sejas iezīmējās nerātns smaids.

Ienācis atpakaļ istabā pie abiem saviem bēdu brāļiem, smaids no Aivara sejas pazuda ātrāk nekā erekcija dzimummaiņas klīnikā. Igors bija izlaidies uz dīvāna un krāca kā ziloņa pirdiens, bet Artjoms... Artjoms bija pazudis.

75 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Cik negaidīts pavērsiens..
1 0 atbildēt