local-stats-pixel

Melnā Atraitne 41

Pārbaudījusi vai Kornēlija guļ un ir drošībā izgāju no dzīvokļa. Devos uz priekšu.
Nogriezos šķērsielā.
Un tur jau nākošā banda stāvēja.

- Melnā Atraitne - dzirdēju kādam čukstam.

- Esat gatavi mirt?! - noteicu.
Izvilku ieroci ar klusinātāju un visus nošāvu.
Dzirdēju šņukstus. Devos uz to pusi.

- Lūdzu nenogalni mani. - Tas bija kāds zēns, četrpadsmitgadīgs zēns.

- Kur, tavi vecāki? - viņš pavirzījās no manis tālāk. - Es nedarīšu tev pāri. Nāc nogādāšu tevi mājās. - Pastiepu roku, viņš ar vilcināšanos to satvēra.

Devāmied uz priekšu, kad bijām pie viņa dzīvokļa durvīm viņš tika ierauts mammas apskāvienā.
Ja vien man būtu bijusi tāda ģimene.

- Paldies. - māte teica.
Mani apskāva zēns.

- Par to ko tu redzēji, nevienam ne vārda. Lūdzu?

- Labi.

- Sargājiet sevi.
Pagriezos un devos atpakļ uz dzīvokli.

- Kur tu biji? - mani sagaidīja dusmīga Kornēlija.

- Ārā.

- Atkal, kādu novāci?

-Atkal?! Kornēlij, ja tu gribi dzīvot drošībā, man, tas jādara.

- Es došos prom un dzīvoši drošībā pati. Nevis galinot.

- Tev nebūs miera no tā. Vini zin manu vājo punktu, Tevi. Viņi tevi atradīs.

- Ienīstu, kad tev ir taisnība.

- Nāc šurp. - apskāvu meiteni. - Viss būs kārtībā. Mums tikai jāpārvācas.

- Pārvāktie? Nu nē.

- Šeit, vairāk nav droši.

- Nekad. Nekur. Nav biji droši.

- Tās bija briesmas. Šīs ir briesmas augstākajā pakāpē.

- Tad tas tagad nozīmē, ka nevaru doties ārā?!

- Gaišā dienas laikā viņi neuzbrūk. Gaišā dienas laikā uzbrūk tikai Melnā Atraitne.

- Es eju gultēt.

- Arlabunakti.

Iegāju vannasistabā, nomazgājos un devos gulēt.

***
Es ienīst to kur bija iesaistījušies mani vecāki. Tagad, tas bija jāparņem man. Man varēja būt parasta pusaudžu dzīve. Bet viņi izjauca manējo, un es izjaucu tā zēna dzīvi. Viņam vēl ilgi murgos rādīsies kā es novācu viņu, viņš to skatu nespēs aizmirst nekad. Un pie tā vainīga esmu tikai es.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Gaidu nakamo ^^

1 0 atbildēt