local-stats-pixel

Melnā Atraitne 33

Jauna daļa + Personāžu bildes. (tā apmēram es iztēlējos, bet katrs jau var iedomāties, kā izskatās varoņi paši)




Es biju klāt.
Tas bija kāds neliels bārs.
Atvēru vaļā durvis. Man sejā iesitās alkohola un sviedru smaka. Saviebu degunu.
Iegāju iekšā un aizvēru durvi, tiku ieskauta tumsā. Šeit nebija neviena cilvēka. Devos uz pagraba pusi. Nogājusi lejā man bija izvēle doties pa labi, vēl zemāk vai doties taisni.
Devos lejā. Nogājusi pavisam lejā, man priekšā bija divas durvis. Pirmās veda uz vīna pagrabu, tās arī izvēlējos, jo zināju, ka jādodas tieši tur.
Devos garām visiem plauktiem un tur jau bija tās nepieciešamās durvis, kas veda uz viņu mitekli.
Atvēru durvis, man priekšā pavērās garš balts gaitenis, devos pa to taisni uz priekšu.
Gaitenis pārtapa par zāli, tajā bija pilns ar cilvēkiem. Ieraugot mani, Melno Atraitni, viss sastinga. Cilvēki pašķīrās mani ieraugot.
Un tur jau viņš stāvēja. Ieraugot viņu viņš man uzsmaidīja.

- Melnā Atraitne, manā necilajā miteklī.

- Tu zini, kāpēc es šeit esmu!

- Zinu gan. - Viņš iesmējās.
Un apsargi no blakus telpas pēc viņa signāla izlaida Kornēliju. Mani ieraugot viņa skrēja šurp, bet viņai nepietika spēks.

- Netik strauji. - Rodrigo izsmejoši sacīja.

- Atlaid viņu. Viņa tajā nav iesaistīta.
- Un kā vēl ir.

Pavērsu pret viņu ieroci.
- Atlaid viņu.

Viņš pavicināja savas plaukstas un uz manu pusi nāca apsargs. Nošāvu viņu.
- Tu esi tāds pats, kā tēvs. Nīkulis. Kā kaut kas, aizsardzībā sargi. Tāpat kā viņš arī tu nespēj iestāties cīņā. Tev vajadzīgi apsargi. - Rodrigo nobālēja. Pasmaidīju.
Tuvojos viņam.
Satvēru Kornēlijas roku un iesēru apsargam pa vēderu.
Kornēlija paslēpās aiz manas muguras.

- Palieciet sveiki. - Atkāpos. - Un gudras bandas maina ik pa laikam savu mitekļa atrašanās vietu. - Uzsmaidīju
Un kā jau biju gaidījusi Rodrigo neko nedarīja.
Pie baltā gaiteņa gala pievienoju bumbu.
Uzstādīju uz minūti. Tik daudz laiks mums ir atvēlēts, lai izglābtos. Saķēru Kornēlija roku un mēs skrējām prom.
Pulkstens man rādija, ka ir palikusi pusminūte. Sāku skriet ātrāk. Izskrējām pa sētas durvīm, lai nav lieka uzmanība. Aiz bāra bija mežs. Ieskrējām tajā. Kad knapi bijām paslēpušās bārs uzgāja gaisā. Jācer, ka viņi neko nepamanīja un ir beigti.

- Paldies. - Kornēlija mani apskāva.

- Kam draugi domāti?! Bet tagad gan tālāk tiekam no šejienes.

Kornēlija bija savainojusi kāju, tāpēc kustāmies ne tik ātri kā vēlētos.

- Kornēlij, kas tevi nomāc?

- Vai tev viņi bija jānogalina?

- Kornēlij, es zinu, ka tev tas nepatīk. Man arī pašai tas nepatīk, bet tā vajag.

Nepatīk?! Un kā vēl man tas patīk un spīdzināšana, skatīties viņu acīs un redzēt kā viņš lūdzas. Tas tiešām ir jauki.Sākumā man bija no tā trauma, bet tagad. Jā varbūt es esmu slima, bet man tas patīk. Es nejūtos šausmīgi, manai sirdsapziņai nav smagi, nē, tas ir lieliski un mana sirdsapziņa ir tīrāka par tīru.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Solījumus nevar nepildīt. Paldies. emotion
0 0 atbildēt

Un es nezin kapec biju iedomajusies, ka Elenai mati melni un tapec melna atraitne... emotion

(atvainojos par gramatiku emotion nesen dators saplisa un tikai parinstalets un te valodas tikai anglu un krievu emotion )

0 0 atbildēt