local-stats-pixel

Melnā Atraitne 21

Lūk, nāksmā daļa manam stāstam. Nākamājā daļā būs personāžu bildes.

Viņi visi aizgāja. Pielecu kājās un devos gulēt. Dzirdēju Kornēlijas kliedzienus ieskrēju pie viņas. Viņas istabā bija viens no apsargiem. Viņš bija satvēris Kornēliju, iešāvu apsarga kājā. Kornēlija krita pieskrēju pie viņas.

- Lasies no šejienes. Un pasaki Rodrigo, lai viņš dodas trīs mājas tālāk. Es esmu pārtraukusi to.

- To nevar tik viegli pārtraukt.

- Melnā Atraitne var visu. PROM.

Aizvēru aiz viņa logu. Kornēlija lūkojās uz ieroci. Paspēru to tālāk un apsēdos uz zemes viņai līdzās. Ieliku viņas galvu savā klēpī.

- Es tev pāri nedarīšu. Un citiem to arī neatļaušu.

Viņa ielīda manā klēpī un apskāva mani. Apliku ap viņas muguru rokas.

- Tu man nepateici.

- Zinu, bet tā tu biji drošībā.

- Cik ilgi tu jau...?

- Četrpadsimt gados mani vecāki nenomira avārijā, viņus nogalināja un es atriebju viņu nāvi.

- Es nekad nevarētu iedomāties, ka tu...Kur tu to iemācījies? Bērnunamā?

- Es biju klaidone.

- Ak, Elen. Bet, kā tu iztiki, drēbes, jumts virs galvas, ēdiens.

- Savācu visu naudu, kas bija makā. No upuriem

- Kāpēc tu neesi cietumā?

- Kornēlij, neviens neiedomātos, ka tas ir pusaudzis.

- Un izglītība.

- Man tādas nav. - Piecēlos kājās un palīdzēju arī Kornēlijai.

- Tagad, gan ej gulēt.

- Paliec ar mani. Man bail.

Paskatījos uz viņu. - Lūdzu.

- Labi.

Paņēmusi ieroci paliku to zem spilvena un pati arī iekāpu gultā. Es zināju tagad tikai vienu. Man, tas būs jāatsāk.

***

Piecēlos ap pieciem no rīta. Kornēlija nebija blakus. Izlecu no gultas un paķērusi ieroci, kas stāvēja zem spilvena skrēju no istabas. Ja Kornēlija būs sagūstīta un viņai būs kaut mazākā skrambiņa, es to tā neatstāšu. Melnā Atraitne rīkosies. Kornēlija izgāja no vannasistabas. Apkritu viņai ap kaklu.

- Man viss ir kārtībā.

- Es došos skriet. Ņem. Ja vajadzēs aizstāvēsies.

- Es to nespēšu. - viņa skatījās uz ieroci ar hipnotizējošu skatienu.

- Vari arī ar mani doties skriet. Viņa uz mani palūkojā caur pieri. -Iesmējos.

- Esi uzmanīga. Lūdzu. - ieliku ieroci viņai rokās.

- Tu arī.

- Būšu. Ak, tu zini, kā ar to rīkoties. - Jā.

- Labi.

Ieskrēju savā istabā uzvilku bikses, zeķes, botas, sporta kreklu un garu džemperi. Pie biksēm piestiprināju ieroci. Paņēmu MP3 pleijerīti. Pirms izgāju no dzīvokļa iegāju vēlreiz pie Kornēlijas. Viņa mierīgi gulēja. Devos skriet. Man bija jāatgūst mana iepriekšējā forma. Jāatgūst savs ātrums, izveicība un viss, kas man nebija vajadzīgs šajos divos gados. Mājās atgriezos pēc divām stundām. Izņēmu austiņas un iegāju Kornēlijas istabā. Tās izkrita no manām rokām. Kornēlijas gulta bija izvandīta, spogulis mētājās zemē, salauzts un ierocis mētājās pie loga. Pieskrēju pie loga.

"Tu zini, ko mums vajag"

Zīmīta bija rakstīta datorrakstā, cik gudri. Rodrigo, bija vienīgie, kas zināja, kur esmu. Cerams. Un es arī ļoti ceru, ka viņi nav mainījuši savu slēpni. Ieskrēju savā istabā. Atvēru skapi, izņāmu no skapja dēli un izņēmu no slēptuves savu pierakstu kladi. Atvēru to vaļā un atradusi Rodrigo bandu izlasīju visu ko biju iepriekš rakstījusi. Iepriekšējā slēptuve bija trīs kvartālus no šejienes. Uzvilku ādas svārkus, baltu blūzīti un puszābaciņus. Paņēmu ieročus un devos atgūt Kornēliju. Gudri cilvēki gaidītu nakti, bet es esmu Melnā Atraitne un gaidīšanā nav manā dabā. Visu ko man vajag, es iegūst nekavējoties. Un, tā arī būs šoreiz.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
w0t?
0 0 atbildēt