local-stats-pixel

Meklētākā.8.nodaļa4

Man radās viena ašā ideja uzcept vēl vienu nodaļu. Rekords! emotion

Ne viss ir zelts, kas spīd

-Un kāds sakars tad viņam bija teikt, lai tu turies no manis pa gabalu?- es skeptiski vaicāju, saraukusi uzaci. Manī plosījās pretrunas, no vienas puses, es vairs neko nespēju iesākt, jo mana sirds bija izvēlējusies Kristiānu par spīti visam, no otras puses, daļa manis gribēja ticēt, ka viņš ir ar mani tikai tādēļ, ka viņu moka vainas apziņa par to nakti. Pēc šī viena teikuma, kas nāca pāri Nika lūpām, mana pasaule kārtējo reizi tika sagāzta kājām gaisā. Kāpēc tad viņš tik pēkšņi meta kažoku uz otru pusi? Kādēļ neatkāpās no manis ne soli? Ja tā bija patika, tad kādēļ viņš mani nepasargāja un neaizveda prom kā Niks? Vai varbūt arī viņš piedalījās manis sišanā un jutās vainīgs? Niks bija teicis, ka Kristiānam esot licies, ka es viņu vairs negribēšu satikt. Vai tā bija viņa pārliecība? Ka es sapratīšu to, ka tas viss bija līdzjūtības dēļ, nevis kaut kas patiess un skaists? Savs skaistums jau tur bija. Jā, un ne viss ir zelts, kas spīd. Es sarkastiski pie sevis nospriedu, un, kamēr domāju, palaidu gar ausīm Nika teikto.

-Viņam šķiet, ka es vēlos tevi viņam atņemt,- Niks par šādu ideju nosmīnēja,- tā jau saka, mīlestība dara aklu.

-Viņš ar mani ir tikai žēlastības dēļ? Jo neaizveda mani prom?- es saņēmos pajautāt un redzēju sapratnes atblāzmu Nika acīs.- Nik, atbildi.

-Kamēr tu gulēji slimnīcā, tas puisis palika pie tevis naktīm. Jā, viņu mocīja vainas apziņa, kuru, sasodīts, nemocītu?- viņš pacēla balss intonāciju,- pēc tam, kad viņš burtiski nometa Marisu pa trepēm, gan man, gan Mikaelam bija skaidrs, ka Kristiāns tevi aizstāvēs, lai arī tur, vai arī kas.-

-Jo viņam bija žēl, ka nesavāca tos plēsējus no manis.- es dusmīgi noteicu un sāku slāt prom, dzirdēju, ka Niks man seko,- Lūdzu, nenāc man līdzi.- atcirtu, kad viņa roka pieskārās manam plecam. Puisis negrasījās mani aizturēt, viņš tikai mierināja. Kāpu augšup pa trepēm, kad manā telefonā nopīkstēja īsziņa. Apsēdos uz viena no pakāpieniem un izņēmu telefonu no kabatas. Īsziņa bija īsa un no nepārprotama adresāta.

„Netici Nikam”, īsziņa vēstīja un mani pārsteidza tas, ka es kļūdījos. Īsziņa bija no sveša, man nekad neredzēta numura. Dusmīga telefonā atradu Kristiāna numuru un nospiedu zaļo klausulīti, lai sagaidītu, kad otrā klausules galā atskanēs atbilde.

Divi pīkstieni. Atnāca īsziņa „Ne jau viņš tev zvanīja, saulīt.” Īsziņa vēstīja un es gandrīz izmetu telefonu no rokām, kur runāja Kristiāna balss.

-Brī? Kas noticis?-

-Tas ir kaut kāds slims joks?- es vaicāju, cenzdamās apslāpēt augošo histēriju. Īsziņas turpināja nākt, bet, es biju par gļēvu, lai tās izlasītu.- Pasaki, lai Čārlijs beidz sūtīt man tās īsziņas. Tas nav smieklīgi.

-Brī, mēs esam lidostā un es tev šobrīd nevarētu rakstīt ziņu, pat ja vēlētos, jo mans telefons neļauj sarunas laikā rakstīt īsziņas. – puisis apmulsis paskaidroja,- Čārlijs šobrīd stumj māgā sviestmaizi un viņš tev neko neraksta. Kas noticis?

-Liec man mieru,- atvienoju sarunu un tukši skatījos telefonā, kur jau bija atnākušas desmit jaunas īsziņas.

„Bū!” „Baidies?” „Tu jauki izskaties pie jūras, sēžot uz trepēm...” „Kur tad Niks?” „Vai nav vientuļi?”, „Varbūt man piesēst tev blakus?”, „Kur tad tavs kriminālais draudziņš?”, īsziņas vēstīja un es izņēmu simkarti no telefona un noraku to smiltīs. Skriešus skrēju pie Nika , gatava viņam novilkt ādu pār acīm par šādu joku.

-Nikolaj!- es uzbļāvu un puisis pagriezās pret mani, izskatīdamies apmulsis,- Atdod savu telefonu! Tas nav smieklīgi.

-Brī, man nav telefona līdzi!- puisis taisnojās un es, viņam neticēdama, pārbaudīju viņa kabatas. Tad sagrābu matus plaukstā un kāpos uz atpakaļ, līdz manas kājas skāra ūdeni.

-Braiena, kas noticis?- Niks pienāca man klāt un saņēma manas rokas savās, lai pievērstu man uzmanību,- Tu esi galīgi bāla, kas lēcies?

-Kāds mani vajā.- es tikai dabūju pār lūpām un paskatījos uz puisi, kas izskatījās apjucis. – Viņš vai viņa, es nezinu, bet kāds man sūta īsziņas, kas zina visu par mani, ko es šobrīd daru, kur es esmu...- mana sāka drebēt balss un rokas.- Es domāju, ka tas ir Čārlijs, kurš mani āzē, bet tā nebija... kurš? Kurš?- es metos skriet un gandrīz nokritu tajā vietā, kur apraku simkarti. Ātri to izraku ārā un ieliku atpakaļ telefonā.

-Nu, slēdzies taču iekšā, stulbais aparāts!- es niknojos, cīnīdamās ar asarām. Manu skatu pārklāja ēna un es pagriezos tieši laikā, kad kāda sveša roka pielika man pie mutes drāniņu un es nespēju pretoties. Dzirdēju, kā mans telefons izšķīst pret zemi un es tieku pacelta. Pēdējais, ko es redzēju, bija Nika noraizējies skatiens.

-Labāk būs, ja jūs izšķirsieties. Tici man,Brī.- viņš tikai noteica un aiznesa mani uz kādu mašīnu., ko nepazinu. Hloroforms iedarbojās un es iemigu, vēl dzirdot divas svešas balsis un Nika balsi.

170 0 4
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Nenormaali patiik tavi raksti... Nevaru vien sagaidiit turpinaajumu:)
4 0 atbildēt
Šis ir viens no četriem labākajiem stāstiem spoki.lv Jo šeit visu laiku notiek kas jauns,nevis tā kā citos stāstos,raksta tikai rakstīšanas pēc. Paga,Niks bija tajā visā iesaistīts?? Aaa un jā,ar nepacietību gaidu nākamās daļas!!!" :)))
2 0 atbildēt