local-stats-pixel

Meklētākā.10.nodaļa10

emotion pēdējā nodaļa. :(

Karš man prātā

Gerijs nebija normāls, jo, pēc tam, kad biju viņam iekrāvusi ar pamatīgu labo āķi, viņš man pieklājīgi ierādīja „manu” „istabu” un pat palūdza čaļiem, lai sagādā man ēdamo. Būdama dumpiniece pēc dabas, es neievēroju nekādas normas, ēdu kā dzīvnieks, šķaidīju traukus, izvandīju istabu un biju priecīga, ka neviens mani par to nesodīja, pat tad, kad to pamanīja. Ēdamrīki mētājās pa visu istabu pavisam neskarti, jo es negrasījos par sevi radīt labu iespaidu, ēdu karbonādi ar rokām, limonādi izšļakstīju pa visu paklāju un saldumu papīrus izmētāju pa visu zemi. Nevainojami kārtīgā istaba, kas vairāk atgādināja viesnīcas numuriņu vai mazu dzīvoklīti nu bija izvandīta tā, it kā te būtu plosījusies gorillu mātīte.

Nedaudz salecos, kad istabā ienāca meitene, kas izskatījās nedaudz jaunāka par mani, un kura bija pirmā, kurai es nevēlējos mest ar traukiem vai kliegt virsū. Ieraudzījusi nekārtību, meitene vien pavīpsnāja un apsēdās kājām krusteniski uz gultas un skatījās uz mani. Izbolīju acis un paņēmu „Skittles” konfekšu paciņu un tās saturu iebēru mutē.

-Kas pie velna?-

-Gerijs prasīja, vai tu negribot doties ar mani iepirkties,- meitene ierunājās un, man neko nepavaicājusi, sāka vākt traukus,- Es tevi saprotu, bet ar laiku tu apradīsi. Mans brālis ir jauks puisis, tikai mazliet sasmērējies ar savu biznesu.

-Brālis,- es viņu izsmēju,- tavs brālis ir pakaļa.

-Lai jau,- viņa paraustīja plecus,- vai esi kādreiz bijusi iepirkties ar bezlimita tēriņiem?- viņa paskatās uz mani ar cerību,- Es saprotu, ka nav viegli atsacīties no visa un pārnākt mūsu pusē, bet paskaties, - viņa ar vērienu norādīja uz apkārtni,- šī ir dzīve, par ko daudzi sapņo. Mans brālis nav narkomāns un nav arī nezvērs, viņam vienkārši patīk nauda.- meitene paskaidro un saliek šķīvjus kaudzē,- Es zinu, kā ir, kad dzīve nav viegla. Kā tu domā, cik draugu man bija, kad visi uzzināja, ar ko sapinies mans brālis? Neviena! Visi, kas šeit ir, ir mani draugi, mana ģimene, un nu arī tu esi daļa tā visa.- meitene turpina runāt,- Nu, ko tad tu saki, braucam, vai audzēsi dibenu?

-Labi, braucam.- zem deguna noburkšķu un pieceļos kājās. Meitene izskatās krietni iepriecinātāka un paspiež man roku sveicienā.

-Mani sauc Blēra, prieks iepazīties,- viņa piemīlīgi pielec galvu un kaut kas man viņā atgādina Anniju, lai gan mana labākā draudzene ir blonda, bet Blēra ir brunete. Paspiežu viņas roku un notīru taukainās rokas pret gultas pārvalku. Blēra par to iesmejas un mēs izejam no „manas istabas” un dodamies uz pretējo istabu, kas, kā pieņemu, ir Blēras istaba. Ja „mana istaba” bija ieturēta krēmkrāsas toņos ar zeltainiem, sudraba un bronzas elementiem, tad Blēras istaba atgādināja koši rozā košļājamās gumijas sprādzienu istabā, jo viss bija rozā- pat durvju rokturi. Blēra piegāja pie milzīga rozā skapja, no kura izņēma puķainu, baltu jaku un somu un uzsmaidīja man kā tāda saule.

-Nu, esi gatava?- viņa man pavaicā un es nedroši pamāju. Atrasties istabā, kur nav neviena cita krāsas toņa, izņemot spilgti rozā, ir teju vai parakstīts spriedums uz klaustrofobiju un ilgstošu nelabumu. Abas izejam no istabas un nokāpjam lejā pa kāpnēm, kas izvijas interesantā formā un dēlīši ir tik plāniņi un reti, ka liekas, ka reiz uz tām trepēm kāds nomirs. Manas acis nekļūdīgi uzmeklē Geriju, kas staigā pa istabu un runā pa telefonu un smejas pilnā balsī. Blēra apķer brāli, kaut ko klusi nosaka un atgriežas pie manis. Meitene man ieķeras elkonī un velk uz stikla durvju pusi, aiz kurām, kā izrādās ir ieeja uz garāžu, kur meitenei stāv skaists, spilgti balts subaru markas automobilis. Viņa to atslēdz un iekāpj iekšā, bet tad strauji izkāpj, dumji ķiķinādama.

Tas skuķis man sāk krist uz nerviem.

-Brauc tu.- viņa pamet man atslēgas un es izbolu acis, bet paklausu. Apsēžos vadītāja sēdeklī un atslābinos. Ir tik patīkami, ka ir kaut kāds mazs nieks, kas man atgādina par mājām un mierina mani. Neviļus pieskaros savai ķēdītei ap kaklu un atceros Kristiāna solījumu atgriezties pēc ķēdītes. Kā viņš mani atradīs?

-Nu , braucam?- Blēra man vaicā un ieslēdz radio, pa kuru skan visneciešamākās, saldākās dziesmas, kurām Blēra zina visus vārdus. Nu es zinu, kā jutās Čārlijs, kad viņu kaitināju. Izbolījusi acis un norijusi kaklā sakāpušo žulti, es iedarbināju mašīnu un izbraucu no garāžas.

Esot pie stūres, es cenšos apturēt karu sevī par to, vai man patiesi censties pielāgoties vai atgriezties vecajās sliedēs un pieturēties pie zināmā.

Kristiāns

Niks guļ pie zemes un ir viss noklāts ar asinīm. Esmu tik nikns, ka nespēju sevī apturēt vēlmi atņemt Čārlijam nūju un nosist to kropli tepat uz vietas.

-Kur. Viņa. Ir?- es izgrūžu caur zobiem un no visa spēka iesperu viņam pa ribām,- Ja tu vēlies vēl redzēt savu seju spogulī vai savu meiteni, es tevi silti ieteiktu man pateikt, kur ir BRĪ!- turpinu viņu spārdīt, līdz viņš vienkārši atslēdzas. Nervu uzplūdā atspiežos pret mašīnas pārsegu un sakļauju pirkstus dūrē. Viss manī pulsē no dusmām. Brī gribēja braukt līdzi un es viņu utopiski atstāju turpat. Apgriežos ar seju pret mašīnu un vienkārši izlādēju dusmas, sitot ar dūri pa pārsegu, līdz sajūtu asas sāpes un pamanu līdz asinīm nobrāztos pirkstu kauliņus.

-Nu, viņš atslēdzās, tev labāk palika? Čal, tev nepalīdzēs tas, ka to kropli nositīsi, tad tu sīko tiešām nekad neatradīsi!- Čārlijs pienāk blakus un man nav spēka uz viņu pat paskatīties vai pacelt rokas. Man vienkārši nav spēka. Esmu nikns un neko nevaru padarīt.- Viņš teica kaut ko par Geriju? Varbūt tā ir atbilde? Ka Braiena ir pie tā dīlera?

-Priekš ka....- es cenšos apstrīdēt, bet tad saprotu. Brī bija meklētākā. Tonakt Gerijs viņu redzēja, redzēja to, cik labi viņa brauc. Viņam vajadzēja šoferi. Brī bija neaizsargāta, viena un izmisusi. Viņai nebija nekādas palīdzības un Nikam viņa ticēja. Tas būtu loģiski.- Gerijam vajadzēja kādu, kas spētu ātri izdarīt darbu un pazust.

-Tu domā, ka tam viņš izmantotu Brī?- Čārlijs ir šokā, tomēr es saprotu, ka viss sakrīt.- Sūdi, vecais. Met mieru.

-Nekad.- es atcērtu un jau zvanu brālim, kurš atbild pēc otrā signāla,- Daniel,

-Kristiān, klausies, neuzdrošinies doties pakaļ Braienai,- brālis saka un es saausos.

-Kāpēc? Viņa ir pie Gareta,-

-Jo tevi visur meklē, Garetu pat ar visiem pierādījumiem neiesēdinās, un, tu viņu zini, ja viņš sajutīs draudus , viņš rīkosies. Tāpēc, klausi mani, atkāpies. Uzgaidi, pusgadu.-

-Aizmirsti. Tu to vienkārši nesaproti, jo tu neesi bijis tādā situācijā kā es.- pasaku un atvienoju sarunu. Fantastiski, tātad šajā karā esmu bez brāļa. Faktiski viens, jo arī Čārlijs neiesaistīsies.

-Ko Dans teica?-

-Nogaidi pusgadu,- es izmēdīju brāli un atspiedos pret mašīnu,- Garets ir tāds pats cilvēks kā mēs. Viņam ir jābūt vājajam punktam.

-Blēra,- mēs abi reizē nosakām un saskatāmies. Nav nekas, ko Garets mīlētu vairāk uz pasaules par savu mazo māsu, gluži tāpat, kā es attiecos pret Brī. Saka, ka karā kā mīlā visi ieroči atļauti. Ar uguni pret uguni.

Bet vispirms mēs iemetām Niku bagāžniekā un atstājām mežā. Gan jau māte daba izlems, ko ar viņu iesākt. Izmetam ķermeni turpat un es vēl noskatos, kā tas kroplis elpo.

-Zini, ko? Nevajag tiešu triecienu,- Čārlijs pasaka un es zvēru, ka esmu gatavs viņu nožņaugt,- Garets nav stulbs. Viņš droši vien jau zina, ka tu rīkosies. Uzgaidi vismaz trīs dienas.- viņa balsi pārtrauc policijas sirēnu skaņas.

emotion tiešām noticējāt? BŪS VĒL DAUDZ. NAV PAT VĒL PUSE emotion

160 0 10
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

tu taču zini ka šitā var piebaidīt sirdstrieku ko?emotion

4 0 atbildēt

Gaidu nākamo!

0 0 atbildēt

Eu,eu ,eu šitā nejoko!!! :DDD

0 0 atbildēt

Ar nepacietību gaidīšu pārējās daļas ! Un tiešām , tā nejoko , es gandrīz apraudājos !!! ;D

0 0 atbildēt
Taa jokot nevar! Es nobijos :D ljoti gaidu naaaakamooo!!!
0 0 atbildēt