local-stats-pixel

Meklētākā. 3.nodaļa0

Ja acis ir skaidras, tad skaidra ir sirds


Daniels man bija atnesis bilžu albumu, kamēr pats bija devies uz garāžu, lai parunātos ar draugiem. Piespiedu kārtā, es atkal atrados štatos, tāpat kā Kristiāns, kuru deportēja no Francijas. Katru reizi, kad aizvēru acis, es redzēju to zīmīti, ko viņš man atstāja. Tā vietā, lai viņu atrunātu no muļķībām, es vienkārši aizmigu. Tajos brīžos naids par sevi mani padarīja nekontrolējamu. Pirmajā vakarā es pat ķēros pie žiletes, lai remdētu psiholoģiskās sāpes, bet Daniels mani apturēja. Sapurinājos un pāršķīru albuma lapu, kur varēja redzēt Kristiānu un Danielu, abus pavisam maziņus, ar skaistām, zilām acīm un tumši brūniem matiem, mazajiem vaigos bija bedrītes, kas, kļūstot par vīriešiem, bija pazudušas. Viņus abus apskāvusi bija, šķiet, Kristiāna un Daniela īstā māte, kuras vārdu es nezināju. Viņā bija kas savdabīgs, kaut kas... internacionāls? Bildē izskatījās, ka viņas āda ir samtaini sarkanbrūnā tonī, mati turpretī bija spīdoši un pavisam plāni, kas skupsnās krita pāri kalsnajiem pleciem. Kristiāns reiz teica, ka viņš esot bijis spiests aiziet no mājām, jo izvēlējās citu dzīvi. Manās acīs šī sieviete bija maita, kura neuzklausīja savu dēlu un zaudēja abus. Nākamajā lapā bija bilde ar Danielu, kas bija apķēris milzīgu, plušķainu suni ar patiesi skaistām, brūnām acīm. Pie bildes glītā rokrakstā bija uzrakstīts, „Klods un Daniels 1996, Konnektikuta.” Pie sevis pasmaidīju un pašķīru lapu atpakaļ, kur abi dvīņi bija blakus. Brāļi bija identiskie dvīņi, tomēr, caurskatot bildes, varēja manīt dažas atšķirības, piemēram, to, ka Daniels bija līdzīgs mātei pēc sejas, bet Kristiāns- tēvam. Daniels spēlēja basketbolu, bet Kristiāns- florbolu, futbolu, beisbolu, basketbolu un vēl daudz ko citu. Vienam bija mātes, otram- tēva acis. Fakts bija viens, šie vecāki bija uzaudzinājuši lieliskus dēlus. Aizvēru albumu un piecēlos no gultas, lai dotos uz vannas istabu un ielūkotos spogulī. Atspiežu rokas pret izlietnes malu un skatos tā, it kā manītu sevi pirmo reizi. Tumši brūni mati, no kuriem krāsa jau ir pazudusi, milzīgi, zili loki zem acīm, kurus vēl izrotā „maisiņi” zem acīm un pietūkušie plakstiņi, vaigus klāj sarkani, karsti, sausi pleķi, bet deguns ir pilns iesnām un asarām. Pārvelku kapuci pāri galvai un pati pie sevis nosmīnu par savu izskatu. Esmu tērpusies viscaur melnā, tā kā tāda melnā atraitne- melns džemperis ar kapuci, melni džinsi un melnas kedas. Ja vēl man būtu melni mati un melnas acu ēnas, es izskatītos kā sātana līgava. Pagriežu ūdens krānu un saliecu plaukstas, lai tajās sasmeltos ūdens. kad ūdens ir pietiekami, es pielecu seju un ar plaukstām rīvēju seju, galvā man skan domas „es sevi ienīstu! Es sevi nicinu! Ak mans dievs, kā es tevi neieredzu! Viens mirst, esot ar tevi, otrs tevis dēļ sabojā visu savu dzīvi! Tu esi pelnījusi degt ellē, maita! Kaut tev seja sapūtu, kaut gan nē, viss neglītais ir iekšā!” es sevi noskaņoju un atkal paskatos spogulī, kur izskatos pēc ievainota dzīvnieka ar slapju seju. Atiežu zobus un ielieku izlietnē korķi, ļauju ūdenim pildīties un, kad tā ir pietiekami, aizturu elpu un iemērcu galvu ūdenī, līdz sāk smelgt plaušas un sāk sāpēt galva, es izraujos no ūdens un šoka iespaidā atgāžos uz zemes, kur sāpīgi atsitu galvu pret flīzēm un sajūtu, ka esmu pārsitusi galvu. Pār manām lūpām tiek vārgs „auuu...” un es dzirdu, ka kāds ienāk.

-Braiena? Kas pie velna?- Daniels pamana un es pieslejos sēdus un ierāpoju stūrītī. Jūtu, ka man uz kakla sūcās asinis no galvas un paskatos uz augšu, lai atrastu kaut ko, ar ko apturēt asiņu plūsmu. Kāda iespēja, ka es nosasiņošu?\

-Tu jau atkal mēģināji?- viņš man uzkliedz un es saraujos cik vien maza varu. Man sāp galva un esmu tik ļoti pārbijusies no šī visa, ka vēlos aizbēgt, bet to nevaru, jo man sāp. – Kaut ko sasiti?- puisis atmaigst un noliecas uz ceļiem, lai mani apskatītu.

-Galva...- es vārgi nopīkstu un saņemu viņa plaukstu, lai norādītu kur.

-Sūdi, Brī, tur vajadzēs šuves, muļķa meitene!- viņš raizējas un tad pielec kājās, lai paņemtu dvieli, ko pasniedz man,- Ņem šo un turi brūces. Es atradīšu tev drēbes, lai varam braukt uz vietējo slimnīcu. Un tas saucās, ka es par tevi rūpējos. Kristiāns man ādu pār acīm novilks.- Daniels pukst un aizskrien uz manu istabu. pielieku dvieli brūcei un pati skatos uz flīzēm, uz kurām ir asins pēdas. Kad pieliecos tās saslaucīt, jūtu tādas sāpes, it kā kāds man iesistu pa galvu, un atslēdzos ar vaigu piespiestu pie aukstajām flīzēm.

Nāve ir viegla...ātra...dzīve ir grūtāka, vai ne?

Kad pamostos, sajūtu, ka esmu noguldīta gultā un ir aizvērti aizkari, tāpēc istabā ir krēslaina gaisma. Diez, ir diena vai vakars?

Ak, jā, starp citu, es neesmu mirusi.

-Nu tad beidzot tu pamodies. Ārstiem jau likās, ka esi atstiepusi kedas.- Daniels pusmiegā nomurmina un pieceļas sēdus,- Pat anestēziju nevajadzēja, kad tavu pauri sašuva. Vismaz tagad zinu definīciju vārdu savienojumam „ciets pauris”.

-Ej tu...- paņemu spilvenu un iesitu viņam ar to. Izkāpju no gultas un izeju no istabas, lai aizietu uz virtuvi. Redzu uz virtuves galda lielu ūdens pudeli un citronu un pie sevis gandrīz iespiedzos. Visa šī gulšņāšana ir tā mani izsusinājusi, ka burtiski pieskrienu pie galda, paķeru nazi no statīva, nogriežu divas šķēles citrona, iemetu tās glāzē un uzleju pa virsu ūdeni. pati apsēžos uz galda, sakrustojusi kājas un izdzeru vairākas glāzes, līdz vēders sāk gurkstēt protestā. Pulkstenis pie tvaiku nosūcēja vēsta, ka ir pusdivi naktī. Tikai. Iedzeru vēl vienu malku un glāze izslīd man no rokām, atsitas pret galdu, bet nesašķīst.

Es nokavēju tikšanos ar Kristiānu. Es viņu neredzēšu līdz rītam... Kāpēc man vajadzēja tā notizloties?

-Kas par kņadu?- atnāk miegainais Daniels, kas noķer glāzi, kas teju noripo no galda un pamana manas noraudātās acis,- Nu par ko tu atkal raudi?

-Es nogulēju tikšanos ar Kristiānu...- uzmetu lūpu un piemiedzu acis, lai ļautu asarām nopilēt pāri vaigiem,- Ak, Dievs, es patiešām nogulēju. Es vienkārši gulēju..

-Viņš par tevi uztraucās. Es viņu satiku uz mirkli, tikmēr ar tevi bija Čārlijs.-

-Idiots.- es noburkšķu un noslauku degunu, kas sāk sūrstēt no raudāšanas.- Kas ir Čārlijs?

-Kristiāna draugs, kam viņš savu dzīvību uzticētu. Bet nu katrā ziņā, jā, ir kā ir. Kristiāns sūta sirsnīgus sveicienus un bučas!- Daniels ciniski nosaka un jāteniski apsēžas uz krēsla. Tad saliek rokas vienu virs otras un pa virsu uzliek zodu, bet man virsū neskatās.- Cik tas viss ir banāli!

Kad iestājas klusums, man ir vēlme Danielam pajautāt,- Daniel, tu mani ienīsti?-

-Nu bļāviens, kāpēc viss ir tik banāli?- viņš burkšķ,- Nē, es tevi neienīstu. Es ienīstu mīlestību. Tā ir pārvērtēta un absolūti bezjēdzīga. Stulbums. Idiotisms. Visi zaudē savas galvas un lidinās mākoņos. Pazūd personība un visi ir kā salietojušies „LSD”, tik cukurīgi, ka jūs ar brāli man abi riebjaties un sēžat aknās. Skatoties uz jums var cukura diabētu dabūt.-

-Nu gan runas. Es eju gulēt. Arlabunakti, Daniel,- nokāpju no galda un uzsitu puisim trīsreiz pa plecu. Tipinu atpakaļ uz istabu, pieeju pie gultas, tajā apguļos un apsedzos ar segu pāri galvai. Rīt es viņu satikšu. Un tad vēl gadu nē.... un man nav pat iespējas viņu dabūt laukā... kāpēc tas viss ar mani notiek?

Piepeši es atceros savu meitiņu, kāda viņa bija, kad viņu atdevu citiem. Mana Alise...nez, kāda gan viņa tagad izskatās? Līdzīga man vai tēvam? Kas viņai patīk? Vai viņa maz zina kaut ko par mani?

Atceroties, kā mazulīti turēju rokās, es aizmiegu miegā bez sapņiem.

Pamostoties jūtos jau daudz labāk. Izkāpusi no gultas, es novelku kreklu un šortus, kurus biju uzvilkusi vakarrīt un tā vietā uzvelku baltus džinsus un baltu krekliņu, kam pāri pārvelku ādas jaku. Kājās uzrauju kedas un ieeju vannas istabā, lai sasukātu matus. Sakārtoju tos pāri pleciem un no plauktiņa paņemu saulesbrilles, ko uzlieku kā stīpiņu. Atvilktnē zem izlietnes atrodu kosmētikas maciņu un uzklāju pūderi, ar korektoru noslēpju tumšos lokus, un uzkrāsoju acis ar šķidro acu zīmuli, uzkrāsoju arī skropstas un paskatos uz sevi vēlreiz. Es varētu iztriept kilogramu tonālā pūdera un tas nenoslēptu to, cik slikti es jūtos fiziski. Atmetu ar roku un izeju no vannas istabas, lai paņemtu somu, maku, telefonu un atslēgas. Aizveru istabas durvis un ieeju virtuvē, kur Daniels sēž uz krēsla, tāpat kā vakar un smaidot sarunājas ar kādu. Klusi pasaku viņam, ka eju pie Kristiāna un šis tikai pamāj ar galvu.

Mans gājiens ilgst aptuveni piecas minūtes, kad mani pie milzīgajiem, ar vadiem noklātajiem vārtiem sagaida divi uniformās tērpušies vīrieši.

-Atkal tu.- viens no viņiem noņurd un pavada mani līdz galvenajai ēkai, kur mani sagaida cits, mazliet apaļīgs vīrs ar šķidriem matiem un milzīgām brillēm uz knābim līdzīgā deguna.

-Kristiāns Kalevs- nosaucu viņa vārdu un vīrietis pamāj. Pirms ieiešanas tālāk, mani pārbauda un veic kratīšanu un, kad tas ir beidzies, es tieku nosēdināta kādā istabā, kura ir nodalīta divās daļās. Viena, tā, kurā es atrodos, ir tikai krēsls un sienā iemontēta telefona klausule, turpretim aiz stikla manāms krēsls un vēl divi krēsli gar sāniem pie sienas. Bijīgi apsēžos uz krēsla, sakrustoju kājas un gaidu, kad Kristiānu ievedīs.

Tas notiek pavisam ātri, mans mīļais puisis, kuru es vēlos apskaut un samīļot, neskatās man acīs, bet gan ir noliecis galvu ar cepuri tā, lai seja nebūtu redzama. Viņam mugurā ir džemperis un arī rokas ir savilktas dūrēs. Viņam tiek piebikstīts un beidzot es saprotu, kāpēc viņš no manis slēpa to visu. Virs viņa uzacs slīpi slejas rēta, zem acs ir milzīgs zilums ar dzelteniem pleķiem, lūpa ir piepampusi un asiņo. Viņš pavisam mierīgi paņem klausuli un pieliek to pie auss. Es atdarinu kustību un pielieku klausuli pie auss.

-Kas noticis?-

-Kas noticis?- es pajautāju reizē ar viņu un pielieku plaukstu pie stikla. Viņš izdara to pašu un cenšas izdarīt tā, lai plaukstas sakļautos dzīvē.- Lūdzu, pasaki.

-Viss ir kārtībā. Esmu dzīvs. Kā ir tev? Kā galva?

-Tu esi tāds muļķis....- es iekožos lūpā, lai neļautu asarām izspraukties,- Nu kāpēc?

-Sauc mani kā vēlies. Bet tas ir tas, ko tu dari, ja kādu mīli un vēlies viņu glābt..-

-Lūdzu... pasaki man, kad vēlreiz izskatīs lietu?- mana balss no mierīgas kļūst lūdzoša. Ja vien kāds zinātu, kā ir justies kā man šobrīd... tas ir tik briesmīgi, ka es to nevienam nenovēlētu... tas ir, redzēt mīļoto cilvēku un nespēt viņam palīdzēt, viņu aizstāvēt un nespēja viņam pieskarties...zināt, ka viņš tur ir tavas vainas dēļ un nespēt neko mainīt.

-Brī, paskaties uz mani, mazā,- viņš mani uzrunā ļoti mīļā balsī,- Es šeit esmu, jo es nebūtu savaldījies, redzot tevi savā vietā. Te. Es nespētu paciest domu, ka tevi kāds sit, jo tu centies aizbēgt no visa to visu darot.- viņa balss pāriet čukstos,- 350 dienas un es būšu ārā, mīļumiņ. Tas ir maz!
-Tas ir daudz.- es sūkstos un pielieku klausuli tuvāk mutei,- Ja vien tu zinātu, kā man tevis pietrūkst... cik ļoti man žēl.

-Paklau, tu klausies mani?- viņš man pajautā un pieliecas tuvāk. Es pamāju ar galvu.

-Tu mani klausies, bet vai tu mani dzirdi?-

-Es dzirdu..- noslauku acis no asarām un pielieku klausuli tik tuvu ausij, cik iespējams.

-Daniels tevi iekārtos skolā. Tas tev novērsīs domas, vismaz uz laiku un tā viss paies. Gadu tu mācīsies un tad jau es būšu atpakaļ.- viņš vāji pasmaida un tas arī viss. Sāpes mīļotā cilvēka acīs sāk dedzināt manus nervus un es pieceļos kājās, cenšoties izsisties cauri stiklam. Dzirdu, ka viņš kaut ko saka man klausulē, bet tā jau ir izkritusi man no rokām un es nespēju uzveikt šo sienu. Es tika dauzos gar stiklu, kad mani saņem kādas rokas un brutāli aizvelk prom, kamēr es spirinos. Aiz manis tiek aizcirstas durvis un es tieku pacelta rokās. Mani kāds kaut kur aiznes un kaut ko iešļircē līdz es kļūstu par lupatu viņu rokās un iemiegu nemaņā.

Drīz vien mani tur atrod Daniels. Viss, ko redzu, izplūst un es attopos mašīnā, kas brauc pa ielām neiespējam lielā ātrumā. Atspiežu pieri pret stiklu un skatos uz lāsi, kas rit pāri loga rūtij un iemiegu.

No rīta sēžu pie galda, tērpusies tajās pašās drēbēs, kuras vilku vakar un smērēju sviestmaizītes. Daniels, kurš sēž man blakus, ir dusmīgs un mums nenotiek nekāda saruna un tas nomāc.

Drīz vien pie durvīm atskan zvans un es, sajutusi patīkamas trīsas, ka beidzot šī neproduktīvā diena kaut kā izmainīsies, pieskrienu pie tām un atveru. Tur stāv pastnieks, kura seju aizsedz ducis rožu un kastīte, kas sasieta lentē ar cilpu uzvērta uz viņa pirksta.

-Lūdzu, parakstieties par pasūtījumu,- vīrietis dobjā balsī nosaka un pasniedz man rozes, kuras es paņemu un nolieku uz galdiņa pie durvīm un paņemu kārbiņu no viņa. Nolieku kārbiņu blakus ziediem un parakstos, ka esmu saņēmusi. Satraukumā aizveru durvis un atsienu kastīti, kurā atrodas ļoti daudz kas- vēl kāds mazs, samta maisiņš, šokolādes konfektes, daži augļi un mapīte. Izņemu ārā mapīti un atplēšu to, izņemu no tās tur esošās lapas, no kurām izslīd bilde. Pieliecos, lai to paņemtu un pamanu, ka tā ir mana un Kristiāna bilde, uzņemta pavisam nesen, pēdējās nedēļās, kad biju štatos, pirms aizbraucu uz Franciju. Bildē puisis bija mani apķēris no mugurpuses un galvu uzlicis man uz pleca. Es salīdzinājumā ar viņu izskatījos sīciņa. Zem bildes vēl bija uzskricelēti vārdi „Atceries šo?” Pasmaidīju un paņēmu rokās lapu, uz kuras bija ar roku rakstīts teksts. Uzreiz atpazinu Kristiāna rokrakstu.

2013.gads pirmā diena.

Es nebaidos mirt. Es baidos nebūt ar viņu.

Otrā diena

Es nemeklēju strīdus, tie vienkārši atrod mani. Vissāpīgāk ir redzēt to, ka viņa dusmojas un vienlaikus ir sāpināta. Lūk, tas ir cietums.

Trešā nedēļa.

Ir vieglāk palikt pie skaidra saprāta, kad ir dokuments, kur visu šo bezjēgu piefiksēt. Vēl teju trīssimt dienas un viss būs beidzies. Viņa ir tā vērta

5. nedēļa, sestdiena.

Sasodīts, cik neveikli ir tad, ja tas, ko tik ilgi meklēji, lai nodotu citam, paliek pie tevis paša. SASODĪTS! Bet nekas, mums laika pietiks. Tomēr šis būris mani neapturēs. Es turpināšu meklēt.

6. nedēļa

Laiks ir tik relatīvs. Cik ilgi es te sēžu? Kāda starpība, kopš esmu te, man vairs nav laika vispār kā tāda. Cik savādi, ka vispār izlēmu to visu piefiksēt, lai arī zinu, ka šī brūce svils visu manu dzīvi. Es esmu sīksts, es to pārcietīšu.

Š O D I E N A

Diemžēl tu izlasīsi šos stulbos memuārus, jo cietumā ir papīra deficīts. Es patiešām ceru, ka tu šobrīd smaidi, jo tas vismaz būtu atlīdzinājums tam, kādām pūlēm šī vēstule tikusi rakstīta. Vakar Daniels man piezvanīja un pastāstīja par tavu stāvokli. Mīļumiņ! Tas nav daudz, tici man. Pavisam drīz es būšu tev blakus, neraizējies. Tikmēr mans brālis būs tavs atbalsts, viņš ir tāds pats kā es un neļaus tev skumt. VIŅŠ TO APSOLĪJA!

Svarīgākais nav tas. Svarīgākas ir tas, ka tev, manu saulīt, šodien ir DZIMŠANAS DIENA. Mika teica, ka tev nepatīkot ballītes un apsveikumi, bet no manis tu tos saņemsi daudz un dikti. Šodien tev ir jāsmaida vai palūgšu Danielam sadzīt tev vaigā skavas, lai tu smaidītu. Pavisam drīz būsim kopā.

Skūpsti un apskāvieni.

POST SCRPTUM: paskaties maisiņā (:

Kristiāns.

Paņemu maisiņu rokās un izberu tā saturu plaukstā. No tā izkrīt mašīnas atslēga un mani izbiedē blakus stāvošā Daniela balss, kas saka:

-Brālis jau tev nosūtīja ziņu par ideju, kā tikt laukā?- puisis vaicā.

183 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000