''Šodien beidzot tieku ārā no tās trakomājas, ko cilvēki dēvē par slimnīcu. Džerods un Logans ir vienkārši neciešami. Visu laiku to vien dara kā uzbāžas ar saviem mūžīgajiem jautājumuiem. Vai ar tevi viss ok Tifa? Vai tev negribas ēst, Tifa? Vai tev nevajag ko nopirkt, Tifa? Vai tev nevajag pamperu nomainīt...Tifa?'' Klusībā pie sevis mēdījos un pašai par lielu pārsteigumu gandrīz sāku smieties. Dažkārt es spēju tik vien kā apbrīnot savu prātu vai tomēr neprātu? Lai vai kā, bet šie uzjautrinošie brīži diemžēl ir īslaicīgi. Vēl ar vien atceros, to nelaimīgo nakti un vēl ar vien esmu pārliecināta, ka tā bija tikai un vienīgi mana vaina. Kad vienreiz šis murgs beigsies?
Logana balss mani izrāva no pārdomām. -Tifanij esam gandrīz pie mājām.-
-Jā tēt, kā teiksi tēt.- es mazliet mēdīdamās atbildēju.
Logans ar Džerodu sāka smieties un tas mani mazliet nokaitināja. Pa šīm dienām es biju mazliet pieķērusies abiem brāļiem, jo viņi dienu un nakti uzraudzīja mani un tas man lika justies mazliet drošākai. Lai gan paranoja vēl ar vien mani nepameta. Katrs pāridarītāju izteiciens vēl ar vien sāpīgi atbalsojās manās domās un tas atkal mani ierāva tumsā.
Pēc neilga brīža mēs piebraucām pie mājas, lai gan puiši izkāpa ārā no mašīnas es to neuzdrīkstējos, jo likās, ka kaut kas nav kā vajag. Un tad es ieraudzīju to, kas lika man uzmanīties. Logs uz manu istabu bija vaļa, lai gan zināju, ka Lailas nav mājās un viņai ejot prom neviens logs netiek atstāts vaļā.
-Tifa, vai viss kārtībā?- Ierunājās Džerods.
Nebiju pat piefiksējusi, ka esmu nobālējusi un pamatīgi satraukusies.
-Viņi ir te!- Es ar grūtībām dabūju vārdus pār lūpām. Radās sajūta, ka tūlīt vemšu. -Logs uz manu istabu, logs ir vaļā, tas nozīmē, ka mājā kāds ir. -
Tikai tad kad biju norādījusi par logu, arī viņi to ievēroja. Te nu nostrādāja Džeroda instikts. -Logan, izsauc policiju, es došos uz māju pārbaudīt. -
-Vecīt, sagaidi papildspēkus, tas būs drošāk. - Taču Džerods jau bija pusceļā uz māju.
Pēc pavisam īsa brīža, tikko viņš bija iegājis mājā, no mājas atskanēja šāviena skaņas. Logans pamatīgi sāka nervozēt, skatoties te uz mani te uz māju. Ar katru aizritošo momentu es ar vien vairāk ierāvos sevī, līdz vienā brīdī nometos četrāpus aizmugurē satrp mašīnas krēsliem. Kā pārbijies kucēns mēģināju savilkties cik vien maziņa spēju. Manā galvā virmoja domas,par to, ka tā ir tikai mana vaina, Ka viņi gaidīja mani, lai piebeigtu. Džerods mirst manas vainas dēļ. Manas acis sūrstēja no nevaldāmajām asarām, bet es biju bezspēcīga. Pēdējais, ko dzirdēju, bija Logana sauciens pēc brāļa un tad es kritu tumsā. Ar vien dziļākā un ar vien biezākā tumsā.
Kā izrādījās, mājā bija ielauzies zaglis. Vienkārši, apstāļu sakritība, bet es to vairs neuztvēru. Viss notikušais bija par daudz, un pēdējais trieciens man izsniedza vienvirziena biļeti uz trakonamu,
Jau vairākas dienas, es to vien darīju, kā gulēju vai raudzījos ārā palogu vienā punktā. Kad gulēju visbiežāk neapzināti raudāju, kad biju nomodā neizrādīju nekādas emocijas, vai dzīvības pazīmes. Logans ar Džerodu uz maiņām mani pieskatīja un centās panākt, lai es paēdu.
-Logan, ko mums darīt?- Džerods izskatījās pamatīgi izmocīts un protams viņa brālis neizskatījās labāk.
-Godīgi sakot, es nezinu. Varbūt viņai labāk būtu ārstniecības iestādē?-
-Vai tu esi traks? Viņa tur neizdzīvos ne dienu! - Džeroda balsī uzliesmoja dusmas un bezspēcība.
-Un ko tad tu iesaki? Tā taču arī nevar turpināties! Viņa nerunā, atsakās ēst, neizguļas. Šādā tempā viņa drīz mirs. Es arī neuzskatu to par labāko risinājumu, bet pagaidām man nekas labāks galvā nav ienācis. Un tev?-
Džeroda sejā iezagās aizdomīgs samids. -Man gan ienāca prātā ideja. Viņa varētu padzīvot pie tevis. Tev ir liela māja, turklāt tur ir droši un neviens viņu tur neapdraudētu.-
-Nē! Nē, es nevaru viņu vest uz savām mājām. Tur it viss atgādina par Klēru un tur mēs abi iesim sviestā.- Logans protestēja.
-Bet arī šeit viņa nevar palikt! Ja tev ir labāks piedāvājums esmu gatavs uzklausīt.-
Logans smagi nopūtās, saprazdams, ka brālim atkal ir taisnība. Viņam tik ļoti riebās, Džeroda spriedumi, kas bija tik visaptveroši, ka dusmas gandrīz bija sagaršojamas. -Bet ja nu nekas nemainīsies? Ko tad?-
-Tad, domāsim ko citu. Pagaidām man nekas labāks galvā nenāk.-
Pēc samagas nopūtas Logans caur sakostiem zobiem izgrūda. -Labi, mēģināsim viņu atgūt.-
Pavisam drīz mēs jau bijām ceļā uz Deilu, lai gan es vēl ar vien neko nefiksēju. Abi brāļi praktiski visu ceļu neizrunāja nevārda. Abi bija iegrimuši dziļās pārdomās. Pēc dažām stundām bijām galā un man ierādīja ļoti mājīgu un ērtu istabu otrājā stāvā, Pat nepapūlēdamās nopētīt istabu, paņēmu no galda krēslu un noliku to pie loga. Iekārtojusies uz tā atsāku savu ierasto transa nodarbi, vienkārši lūkoties nekurienē.
