local-stats-pixel fb-conv-api

Meklējot sevi (2)1

98 0

Mājas iekšpuse, bija gaumīgi iekārtota un likās ļoti gaiša. Bija grūti noticēt, ka šajā mājā varēja atrasties, kāds ar sagrautu dzīvi, taču tā diemžēl bija. Interjērs bija ļoti gaumīgs un nepārbāzts. Laila stāvēja uz kāpnēm un gaidīja abus brāļus. Pēc neilga klusuma brīža viņa ierunājās.

-Tifa laikam ir iemigusi, jo uz maniem centieniem sazina'ties ar viņu, reakcijas nebija. Es ļoti ceru, ka viņa ir tikai aizmigusi.-

-Laila, šis ir mans brālis Logans. Viņš ir paramediķis un ar samērā lielu pieredzi šādos gadījumos. Tu varētu pagatavot tēju un mēs tikmēr pacentīsimies, tikt pie Tifas. Sarunāts?-

-Nu laikam, man nav īsti izvēles.- Laila skumji noteica un devās uz virtuvi.

Tikko kā Laila bija iegājusi virtuvē, Džerods uzreiz nočukstēja. -Mums nāksies uzlauzt durvis. Man ir bail, par to, ka Tifa varētu būt sev ko nodarījusi.- Logans piekrītoši pamāja ar galvu.

Kamēr viņi abi plānoja, kā labāk atvērt durvis, lai mani nesabiedētu, es sēdēju vannā ar pārgieztām vēnām. Es vairs nevēlējos dzīvot. Jutos netīra, apkaunota un vainoju visā tikai sevi. Man nebija spēka vairs raudāt un nebija spēka dzīvot. Vienīgais par ko spēju domāt, kaut ātrāk šis viss izgaistu. Ja nebūs manis, nebūs baiļu, sāpju, apkaunojuma, dusmu, naida. Nebūs nekā vairs. Es vairs nesaraušos dzirdot klauvēšanu pie durvīm, man vairs nebūs tā pretīgā sajūta, ka tieku vajāta. Tas bija viss par ko spēju domāt. Atkal un atkal atgriezos, tajā nektī, kad mani izvaroja. Atceroties, visu notiekošo līdz pēdējam sīkumam. Viņu ņirgas, viņu ļauno prieku, par manu bezpalīdzību, viņu solījumus atgriezties, ja es kādam atļaušos ko pateikt. Es nespēju... Vairs nespēju,...

Mani plaksti kļuva smagāki ar katru mirkli un elpa kļuva ar vien klusāka un seklāka. Kad atvērās manas istabas durvis bijau jau bezsamaņā.

Dziļāk istabā.

-Kur viņa ir, Džerod?- Logans bija iegājis iekšā viens, jo abi bija nolēmuši, ka tā būs viss prātīgāk. Neredzot mani istabā arī Džerods uzreiz ienāca, -Viņai vajadzēja būt te. Varbūt viņa ir vannasistabā?- Abi tūlīt metās uz vannasistabu, iegājuši iekšā ieraudzīja baismigo skatu. Bāla un tik pat kā bez dzīvības gulēju vannā un viss apkārt lāsoja tumšsarkanās asinis. Loganā uzreiz pamodās dīvainais instinkts, kas mēdza pamosties, katreiz kad atradās, bezcerīgas situācijas priekšā. Bez apdomas, sāka dot rīkojumus,

-Džerod, tūlīt pat izsauc ātro palīdzību un pamet man dvieļus!- Pats noliecās man blakus un pārbaudīja pulsu, kā arī elpošanu. Kamēr brālis izsauca ātro palīdzību, tikmēr viņš izcēla mani no vannas un noguldīja uz grīdas, zem galvas palikdams salocītos dvieļus. Norāvis savu kreklu un pārplēsis uz pusēm, aptina katru tā daļu ap vēnām tādejādi mēģinādam apturēt asiņošanu un centās panākt, lai atgūstu samaņu, lai gan apzinājās, ka esmu zaudējusi pamatīgu daudzumu asiņu.

Ātrā palīdzība, ieradās samērā ātri un pavisam drīz tiku nogādāta slimnīcā. Pāris dienas nogulējusi pie sistēmas, beidzot pamodos. Sajūta gan bija visai briesmīga. Pirmajā brīdī likās it kā es būtu pamodusies pēc pamatīgas ballītes, bet aplūkojot telpu kurā atrados, sapratu, ka esmu slimnīcā un tad pamazām atausa atmiņā viss kas bija noticis. Pat bez īpaša piepūles, manās acīs atkal sariesās asaras. Un prātā virmoja jautājums -Kapēc? Kapēc, gan ir tik sasodīti grūti vienkārši nomirt?- Tad es pamanīju, ka neesmu viena. Blakus manai gultai krēslā gulēja kāds vīrietis.Lai gan es viņu redzēju pirmo reizi, bet viņa izskats izstaroja miera un doršības sajūtu, Vēlējos ierunāties, taču atskārtu, ka pār lūpām nespēju dabūt nevienu vārdu. Mana rīkle bija vēl vairāk izkaltusi nekā Sahāras tuksnesis.

Vīrietis mazliet miegaini atvēra acis un pamanījis, ka viņu vēroju uzreiz saslējās krēslā taisnāk. -Man liels prieks, ka beidzot esi pamodusies.- Viņa sejā pavīdēja smaids. -Kā tu jūties?-

Ar aizsmakušu balsi centos atbildēt. -Man ļoti slāpst.-

-Ak, atvaino!- Viņš uzreiz piecēlās un pasniedza man ūdens glāzi. -Tikkai dzer maziem malkiem.- Viņš piekodināja pirms es sāku dzert. Bez ierunām paklausīju, un, kad gandrīz biju izdzērusi pus glāzi, beidzot slāpes mitējās. Tad viņš turpināja.

-Mani sauc Logans, un esmu Džeroda brālis. Mēs ieradāmies, lai tev palīdzētu. - Viņa sejā rotaļājās draudzīgs smaids, taču manā prātā drudžaini radās jautājumu gūzmas.

-Man nav vajadzīga palīdzība! - Es neiecietīgi atbildēju, -Man vispār neviens nav vajadzīgs!- Pār vaigiem atkal sāka ritēt asaras. -Es vēlos palikt viena. Lūdzu... Atstāj mani vienu.- Taču tā vietā, lai dotos prom, viņš atkal apsēdās krēslā un klusēdams vērās ārā pa logu.

-Kādēļ, tu mani neatstāj vienu?- Žēlā balsī jautāju.

-Es apsolīju brālim, ka palikšu pie tevis, lai kas arī notiktu. Viņš par tevi uztraucas un pēc pašnāvības mēģinājuma ir gatavs uz visu, lai tevi nosargātu. Kādēļ tu vispār mēģināji sevi nogalināt?- Viņš palūkojās uz mani ar skumju jautājošu skatienu.

-Tev tā pat nesaprast!- Ar dusmām balsī izgrūdu.

-Vai tiešām? Varbūt ir vērts pamēģināt?-

-Kas, tu kāds mācītājs? Vai varbūt viszinis?- Ar katru brīdi es kļuvu ar vien dusmīgāka. Taču dusmojos es uz sevi, nevis uz šo vīrieti, kas vēlējās palīdzēt.

-Arī es nesen pārcietu smagu zaudējumu, un sāpes ar dusmām vēl arvien virmo manās vēnās. Tās vēl ar vien plosa manu sirdi un prātu. Tāpēc esam līdzigi. Gluži kā ievainoti zvēri.- Viņam acīs sariesās asaras.

Ko tādu nebiju gaidījusi, tādēļ viss ko spēju, klusā balsī nopīkstēju. -Ceru, ka neiebildīsi, bet es vēlos pagulēt, jūtos briesmīgi nogurusi.-

-Labi Tifa, es te pat būšu, kad pamodīsies.- Viņš atkal uzsmaidīja, šoreiz pat ļoti skumju smaidu, bet man ar to pietika un es uzreiz aizmigu.

98 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Jaunuu . :D
0 0 atbildēt