Cik es nopratu, četros es pirmo reizi biju pamodusies. Tagad pulkstenis, kas bija knapi saskatāms uz sienas pretim gultai rādīja tieši pusē septiņi. Laiks, kad es parasti cēlos uz skolu. Kādreiz.
Šis rīts bija iesācies savādāk. Mēs ar Jāni beidzot izrunājāmies. Es beidzot neizvairījos un neiedomājos no sevis nez ko. Beidzot mēs atkal bijām salabuši.. Pat vairāk kā salabuši. Runāšana aizņēma tikai stundu.. Atlikušo laiku mēs pavadījām viens otram blakus. Viņš bija mani apķēris, tikmēr es ar aizvērtām acīm smaidīju. Tas viss likās tik nereāli, bet tik labi.
-Un tu atkal esi mana,- viņš teica,- pēc visa, kas noticis, šis ceļojums mūs ir satuvinājis. Nekad nespētu iedomāties mūs abus šeit un tagad gultā,viens otram blakus,- Jānis sapņaini izteica savas domas. Arī es biju ļoti laimīga un viņam piekritu.
-Kur mājas saimnieks?- es atcerējos, ka šeit neesam vieni un klusībā cerēju, ka viņš mūs nav redzējis šorīt, jo ar vakardienu pie dīķa jau pietika.
-Nezinu, bet es varu aiziet paskatīties,- Jānis teica un piecēlās. Redzot viņa augumu es vēl jo vairāk vēlējos, lai viņš mani apskauj vēl un vēl.
Es dzirdēju, ka kāds pieklauvē pie loga. Tieši virs manis, man virsū skatījās Zigis. Viņš mīļi smaidija un tas tik ļoti atgādināja Ziemassvētku vecīti, kādu es to parasti iztēlojos kad biju maza.
-Ko ēdīsim brokastīs? – Jānis bija tikko atvēris durvis, kad man jau degunā cirtās patīkama svaigi kūpinātas gaļas smarža. Mēs abi saskatījāmies un pasmaidījām viens otram.
Un es jau atkal vēlējos būt viņa apskāvienos.
Zigis ienāca istabā un ierosināja : ejiet sakopieties, es sakārtošu istabu un pagatavošu brokastis,-
-Kur mums iet?- es jautāju vilkdama kedas.
-Tepat netālu ir strauts. Šorīt ir diezgan silts. Vienkārši ejiet no guļamistabas loga puses taisni un beigās jau paši sadzirdēsiet,- viņš laipni teica, lēnām klājot gultu.
-Ejam?- Jānis aicināja un es biju gatava vēl skriet lai tikai varētu izkustēties.
Kad mēs izgājām no mājas, puisis novilka apavus un aicināja arī mani to darīt.
-Kāpēc?- es pajautāju, bet tajā pašā mirklī viņš mani paņēma aiz rokas un mēs kopā skriedami metāmies uz strautu. Ne mēs zinājām kur tas ir, kāds tas ir un kāpēc mēs tur ejam, mēs vienkārši vēlējāmies būt viens otram atkal blakus.
Izskrienot cauri egļu ēnām, mēs nonācām pasakainā vietā. Strauts. To pat varēja nosaukt par nelielu upi. Tas bija kluss un vieta šeit bija ļoti skaista.
-Par ko tu tā esi aizdomājusies?- es dzirdēju jautājumu no Jāņa.
-Man sāk likties, ka te jau esmu bijusi,- es atbildēju un pamērcēju rokas ūdenī.
