Kautkas uzpilēja man uz vaiga un lēni notecēja uz leju. Es lēnām atvēru acis. Bija jau rīts un es jutos ļoti labi izgulējusies un gatava šīs dienas piedzīvojumiem.
Ar roku noslaucīju slapjumu un kad pacēlu galvu augšup es ieraudzīju suni. Tas bija vilku suns. Tas ierējās un pazuda no mana skatiena.
-Pagaidi!- es neapzināti iekliedzos un nedomājot par to, ka esmu pusplika dzestrajā rītā, skrēju sunim pakaļ.
Kad viņš jau bija gabalā un tālumā varēja redzēt tikai tumšo, neskaidru punktu ātri pārvietojamies, es devos atpakaļ.
-Kur es varēju būt tāda muļķe?- es sev klusi jautāju. Skrienot pakaļ parastam sunim es uzvedos tā itkā gadu nebūtu sastapusi nevienu dzīvu radību. Un kāda bija iespēja, ka es viņu panākšu?
Savācu savas mantas, šoreiz visu saliekot vēl rūpīgāk nekā parasti. Saģērbos, jo drēbes vairs nebija mitras, bet patīkami siltas un sausas.
Devos ceļā uz to pusi kur vēl nesen bija skrējis suns. Tur es vēl nebiju bijusi, tāpēc varbūt tā ir iespēja tikt ārā no meža..Un tad jau redzēs kur es tiktu tālāk.
Ap vakara pusi nekas nebija mainījies. Vienīgi vietas caur kurām es gāju un neaprakstāmi skaistās ainavas. Es pat negribēju ēst, vienīgi dzert. Man priekšā bija ciešii saaugušas egles un to zari bija tik cieši savijušies, ka es šaubījos, ka tikšu tiem cauri. Bet es redzēju, ka otrā pusē kautkas bija.
Ezers. Tur bija ezers egļu un citu koku ieskauts. Tas nebija liels, to es zināju, bet izskatījās. Baltas smiltis un ļoti dzidrs ūdens mani vienkārši vilināja nopeldēties.
Tākā ārā bija silts ūdens arī bija silts.Uz brīdi pat likās, ka tas ir tieši tādā pašā temperatūrā kā gaiss ārā.
-Mēs meklējam jau trīs vai cik tur dienas!- es izdzirdēju balsis no vietas kur biju nākusi.
-Viņa vēl nav atrasta un nav pat oficiāli paziņots, ka viņa ir redzēta. Kur tad ir tas puisis, kas nesen vēl bija ar viņu?- ātri izšāvos no ūdens un savācu mantas, iemetot tās krūmos. Pati es nepaspētu noslēpties un man neizdotos, tāpeēc es nedomājot devos atpakaļ ūdenī.
-Te kāds ir.- cilvēki, kas mani meklēja bija jau pie ezera un es satraukti biju noslēpusies aiz niedrēm,- lai nu kā, tu tikai dēļ naudas „palīdzēja’’ pazust tai meitenei un vēl tas puisis aizgāja ar viņu. Tu zini, ka tevi var atlaist no darba?-
-Neesmu vainīga, ka Jāņa plāns neizdevās. Nez kur viņš tagad ir..-
-Tev par to vajadzētu uztraukties vismazāk, labāk domā par to, kā tu pēc tam attaisnosies,- vīrietis pamērcēja roku ūdenī un paskatījās uz manu pusi.
-Pagaidi,- viņš lēniem un platiem soļiem tuvojās man gar krastu. Mana sirds sitās strauji un es sāku trīcēt. Man bija bail, lai gan es nezināju kāpēc...
-Aleksandr, uzmanies!- sauca gides balss un man vairs nedraudēja briesmas.
Suns, kurš iepriekš bija aizskrējis, tagad bija atpakaļ un uzklupa vīrietim. Viņš viņu ar būkšķi nogāza zemē un atņirdzis zobus gatavojās kost.
-Nost, vācies malā!- bļāva gide un es izmantoju šo brīdi, lai pārvietotos. Krastā bija pietiekams skaļums, lai neviens nedzirdēju ūdens šļakstus kurus es izraisīju.
