Jānis sauca man pakaļ. Viņam aizlūza balss, kas bija dzirdama tikai kā klusa atbalss. Akmeņi krakšķēja zem kājām. Es daudzu skaņu apņemta devos uz augšu.
-Akmeņi! – dzirdēju Jāni nobļaujamies un tajā pašā mirklī no augšas, vietas kur es devos nāca kārtējais nogruvums. Man tas bija apnicis.. Es nevēlējos nokrist un bezspēcīga gulēt ar Jāni blakus. Nē, paldies, tas man nebija vajadzīgs.
Akmeņi tuvojās, es centos izvairīties un man tas izdevās. Es tiku sveikā cauri ar nelieliem zilumiņiem un nenozīmīgiem skrāpējumiem.
-Ko tagad teiksi?- es no augšas lūkojos uz Jāni kurš gandrīz bez dzīvības pazīmēm gulēja un centās pakustēties. Uz brīdi palika viņa žēl..Vēlējos atgriesties un apskaut, noskūpstīt viņu un palīdzēt atkal būt uz kājām, bet man nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt.
Devos tālāk.Biju priecīga, ka turpmāk ceļš bija līdzenāks, tālāk no kraujas un pa to bija viegli iet, itkā kāds speciāli būtu ieminis taciņu.
Ap pusdienlaiku, vismaz man tā likās, es nonācu pie tādām kā klintīm. Tās bija sarkanas un kāds jau te bija ieskrāpējis savu vārdu un datumu. Es noliku visas somas, jo biju arī līdzi paņēmusi kautko no Jāņa.
-Tu esi neiedomājami ļauna, Denīz,-es sevi dusmās nolamāju vairākkārt, par to , ka pametu labu draugu vienu, bet es negribēju palīdzēt vēl paņemot līdzi dažas viņa mantas.
Galvā uzreiz atgriezās atmiņas par tiem brīžiem upē..Kad es vēl nebiju pazudusi jeb drīzāk kāds nebija noorganizējis manu pazušanu.
Vakarā.
Tagad jau biju pie tā pieradusi, tāpēc ugunskura iekuršana man nesagādāja nekādas problēmas. Sēdēju un skatījos liesmās, kas ik pa brīdi uzšāvās augšup kā mazas raķetes un iedvesa mani pārliecību un prieku. Pārliecību, ka es izkulšos no šī murga un atradīšu tēti. Prieks par to, ka, tomēr man ir paveicies. Ar labām domām es uzklāju guļammaisu pie klints un apgūlos skatoties augšup nebeidzamajā sarkanumā. Ugunskurs dažu metru attālumā patīkami sildīja, pat karsēja tāpēc es novilku drēbes, kas bija piesūkušās ar mitrumu un ļāvu, lai tās līdz rītam izžūst. Gaiss bija patīkami vēss un svaigs.
