Sveiciens pavasarī!
Nu klāt arī mans otrs stāstiņš, kas ir krietni savādāks un rakstīts nedaudz no pašas pieredzes...
Ceru ka jums patiks, un ja vēlaties nākamo daļu, tad spiediet +
Man patīk rakstīt garus stāstiņus, kas vienā rakstā nesaiet, sorry
Rakstiet ieteikumus un labojumus, kā arī vnk komentārus, lai es saprtu ko jūs par maniem darbiem domājat...
Lasiet arī manu otro stāstu "Vārdos nepateiktais", kas ir atrodams manā profilā
Izbaudiet!
Meitenes jaunā dzīve, kas labāk nebūtu sākusies...
Reiz vienkārša meitene vārdā Patrīcija, kurai bija tikai 14 gadi piedalījās talantu skolas nometnē. Viņas talants bija burvīgā dziedāšana, tāpēc arī koncertā viņa dziedāja „Thank you for the broken heart”, tā bija meitenes mīļākā dziesma. Viņa tiešam bija talantīga, bet ne pārāk bagāta. Meitene vienmēr bija sapņojusi reiz satikt savu sapņu princi, bet tādai nabadzīgai meitenei jau neviens nepievērsa uzmanību.
Nometnē Patrīcija sastapa kādu meiteni no Rīgas- Signi. Viņas kļuva par labām draudzenēm. Lai gan nometne ilga tikai dažas nedēļas arī pēc tam meitenes sazinājās un satikās. Šī nometne pavēra Patrīcijai vārtus uz jaunu dzīvi. Uz dzīvi sabiedrības augstākajos slāņos. Viņai pašvērtējums cēlās un viņa sāka parādīt sevi, nevis tēlot meiteni no cilvēces pagrīdes.
Reiz Signe rīkoja meiteņu tusiņu, uz kuru, protams, bija ielūgta arī Patrīcija. Sākotnēji tusiņš tika plānots pavisam neliels, tikai kādas 10 meitenes. Visas bija no Rīgas, izņemot, Patrīciju, bet Patrīcija spēja pielāgoties pilsētas meitenēm un iederēties kompānijā. Signei bija arī vecākais brālis- Raitis, kuram bija 15 gadi. Arī Raitis bija izmantojis vecāku prombūtni un pie sevis uzaicinājis dažus draugus. Kopā uz tusiņu ieradās vairāk nekā 25 cilvēki. Signei un Raitim tā bija ikdiena, bet Patrīcija nebija pieradusi tādus tusiņus apmeklēt. Patrīcija, tāpat kā visas pārējās meitenes, bija ģērbusies tā, kā ballītēs pienākas- kleitiņā un kurpēs uz augsta papēža.
Tusiņš gāja vaļā uz pilnu klapi. Tika dzerts alkohols un smēķēts. Pāri stūros bučojās un puiši pagalmā kāvās. Viss kā tusiņos pienākas. Patrīcija centās iederēties. Dzēra alkoholu un dejoja, bet nemēģināja smēķēt un, protams, pārsvarā sēdēja turpat uz dīvāna, jo nevienu citu kā tikai Signi viņa nepazina un Signe kā mājas saimniece tika saukta un tramdīta. Patrīcija viņu netraucēja. Patrīcija sēdēja dzēra kokteilīšus un pētīja apkārtējos.
Pēkšņi pie Patrīcijas pienāca Signes brālis Raitis. Viņš apsēdās tur pat blakus un sāka runāt ar Patrīciju. Ik pa brīdim piedāvāja papildināt dzērienu vai atnest kādu uzkodu. Tā pienāca jau 2 naktī un visi jau bija aizgājuši gulēt. Patrīcija ar Raiti aizgāja uz virtuvi, sēdēja pie galda, dzēra kolu ar ledu un uzkoda kaut ko kas bija palicis pāri pēc tusiņa. Viņi runāja par visu, par dzīvi, ģimeni, draugiem, grāmatām un filmām, par visu un viņiem divatā gāja diezgan jautri es pat teikšu. Tā pienāca rīts, nu kāds tur rīts 12 dienā, bet jā ap to laiku visi jau palēnām modās un nāca brokastīs. Arī Raitis ar Patrīciju pārstāja tik daudz runāt un pievērsās apkārtējiem.
Visu atlikušo dienu Raitis ar Patrīciju kontaktējās diez gan maz. Patrīcija bija vienīgā, kas devās mājās ar autobusu, jo dzīvoju teju 50 km no Rīgas. Visi pārēji mājās devās ar kājām vai velosipēdiem. Kad Patrīcija domāja doties uz autobusu Raitis piedāvājās meiteni pavadīt, galu galā līdz autobusam bija jāiet 2 km un nebija pabeigta saruna par filmu „If only”. Tā nu viņi abi devās ceļā. Ejot viņi runāja par filmām un repu, vienkārši runāja. Kad abi bija nonākuši autobusa pieturā un meitenei bija jākāpj jau autobusā, Raitis satvēra meiteni aiz rokas, ieskatījās acīs un pajautāja vai vēlēsies vēl kādreiz ar viņu tikties, ārpus jelkāda pasākuma un bez Signes starpniecības. Patrīcija nedomāja un piekrita. Raitis meiteni apskava un palaida meiteni prom, nedod Dievs viņa nokavētu pēdējo autobusu uz mājām.
Tā regulāri Patrīcija un Raitis satikās. Sākumā diez gan reti jo tomēr viņus šķīra 50 km, bet tad Raitis pārvācās pie draugiem kas ir arī tuvāk Patrīcijai. Tad viņi satikās gandrīz katru dienu. Meitenes vecāki par to nezināja. Meitene teica, ka dodas ārā pastaigāties pa pļavu un gar upi. Patiesībā Patrīcija devās kopā ar Raiti pa pļavu un gar upi, viņi bija gājuši 8 km līdz tuvējai pilsētai. Vienreiz Patrīcija sameloja mammai, ka paliek pie Signes pa nakti, patiesībā Patrīcija un Raitis gāja uz Rīgu, visus 50 km un viņi negāja uz dzīvokli vai māju, viņi nakti izbaudīja Rīgas un Vecrīgas klusajās un dūmakainajās ieliņās...
