Pēdējās vasaras dienas, pagāja nemanot, mēs ar ģimeni aizbraucām uz Dobeli pie radiniekiem un ar Artūru vakar braucām ar laivu pa upes līci.
Tagad es atrodos gultā, tikko piecēlusies, ar acīm kas sauc pēc miega, es piecēlos agri, lai no vecmammas un zirga atvadītos līdz nedēļas nogalei.
Knapi piecēlos, uzvilku čības un devos uz virtuvi. Tur mani gaidīja vecmamma ar bļodu auzām Draudziņam, es ātri aizgāju pie Draudziņa un iedevu lielu bļodu auzu, sabužināju viņa krēpes un devos atpakaļ mājā.
Uzvilku svinīgās drēbes, atvadījos no vecmammas un iesēdos mašīnā, laiks braukt uz skolu.
Man bija liels uztraukums, man atkal bija jāuzstājas cilvēkiem, tagad bērniem, un viņi mēdz būt tik ļauni, viņi mani var apsmiet.
Kad skola jau bija redzama uzvilku savas augstpapēžu kurpes un devos, tur mani sagaidīja skolotājas, kas gribēja lai visu izmēģinu, tur stāvēja Artūrs, viņš lepojās ar mani, un lepojās, ka tagad esmu viņa meitene.
‘’Čau!’’ – Artūrs teica
‘’Čau!’’ – es nedroši teicu
‘’Uztraucies?’’
‘’Jā, ļoti, vairāk nekā tajā konkursā!’’
‘’Tev viss izdosies, mazā, izmanto skolotājas ieteikumu’’
‘’Vai paldies, ka atgādināji, biju jau pavisam aizmirsusi.’’
Es nevarēju saņemties, biju nobijusies, jā nobijusies, nezināju ko darīt un kā darīt, es visu pēkšņi aizmirsu, 5 minūtes pirms uzstāšanās viss bija kā vajag, nebija uztraukuma un dziesma jau galvā skanēja.
‘’Aiziet Amanda rādi ko vari!’’
Es dziesmu nodziedāju, pirmās 2 minūtes zāle bija klusa, bet tad, visi piecēlās kājās un kliedza: ‘’TALANTS!’’ , ‘’TAI MEITENEI IR TALANTS!’’, ‘’LABĀKAIS DZIEDĀJUMS KO ESMU DZIRDĒJIS!’’
Es biju priecīga, visi uzņēma mani ar sajūsmu, pat bērni par kuriem šaubījos.
