No rīta es pamodos tāda, nekāda. Man sāpēja visas maliņas, kad piecēlos, skatījos uz saviem diplomiem, es neticēju, ka esmu uzvarētāja. No rīta mani pamodināja mammas balss, viņa aizcināja mani uz brokastīm. Brokastīs bija rauga pankūkas ar aveņu mērci, kas šogad mums bija uztaisīta no dzeltenajām avenēm. Es pie brokastu galda runājos ar mammu, visa pārējā ģimene bija aizbraukusi kaut kur prom, arī mammai pusdienlaikā jāaizbrauc uz savu darbu, solījās vakarā būt mājās.
Kad brokastis bija paēstas, un mamma bija pavadīta līdz mašīnai vairēju doties augšstāvā uz savu istabu un iepazīties ar jauno telefonu, es par viņu biju tikai sapņojusi, jo zināju mani vecāki kaut ko tādu man nepirks. Es uztaisīju selfiju, un uzliku kā ekrāna tapeti, bildi uztaisīju melnbaltu un stūrī izveidoju mežģīnes rakstu. Tad es pārbijos, man zvanīja telefons un tas bija Artūrs:
''Čau, vai pamodināju? Es redzēju, ka visa tava ģimene kaut kur aizbrauca un tu esi viena mājās, varbūt uzrīkojam ballīti?''
''Čau, nē, nepamodināji, jā aizbrauca, bet ballītes rīkot nevaru.''
''Kāpēc?''
''Mamma negrib, un es arī negribu, lai pa pagalmu vazājas piedzērušies cilvēki''
''Ai nu labi''
Saruna ar to beidzās, es biju par savu viedokli, es negribēju savā mājā ielaist cilvēkus kuri dzer, es zinu kādas ir tās ballītes un man nav daudz gadi. Saģērbos, uzvilku botas un gāju pie zirga, viņš nabadziņš bija izsalcis, es viņam iedevu dubultu porciju ēdamā un ūdeni, pēc kārtīgas maltītes palaidu viņu nožogojumā lai izskrienas, man arī sagribējās skriet, tāpēc es skrēju līdz parkam, un vēl parkā, kur bija izveidots mazs stadions, kur mazākiem bērniem izlocīt kājas.
Mājās atskrēju bezspēkā, ielaidu zirgu stallī un iedevu ūdeni, pati aizgāju pakaļ grāmatai un pie zirga viņu lasīju. Ieejot mājā, es padzēros vēsu ūdeni. Sports man patika, tikai dažreiz skolā viņu bastoju, jo bija viena slikta skolotāja kas aizstāja Signiju, manu labāko sporta skolotāju, viņa man palīdzēja konkursā izdomāt kustības. Man skolā labas attiecības bija ar mūzikas, sporta un klases audzinātājām, jo ar viņām mēs bijām tādas kā draudzenes, tas man lika justies labāk. Pēkšņi pie manis pienāca Artūrs:
''Paslēp mani un nesaki nevienam ka esmu te''
Es nesapratu par ko viņš runā.
