Artūrs no paša rīta mani piecēla ar siltu un smaržīgu kafiju un pankūkām kuras laikam pats izcepis, to varēja redzēt pēc tā, ka panna uz plīts palikusi netīra. Viņš izrādīja man lielu uzmanību, visur man palīdzēja, es aizgāju uz stalli un viņš aizgāja uz savām mājām. Draudziņam es aiznesu auzas un pienu, tādas kārtīgas brokastis. Draudziņam bija man jāpalīdz izdomāt dziesma līdz galam, pirmie pantiņi bija aptuveni tādi :
Saule aust
Saule riet
Uz zemes vienas
Kurā esam mēs
Tu un tava
Skaistā balss
La la la la lā
Katru reizi kad dzirdu tevi
Pamāju ar galvu lepno es
Tu noņēmi cepuri manā priekšā
Un mākoņi debesīs palika spilgtāki
la la la la lā
Cik gan daudz laimes tev....
Tālāk mēs ar zirgu neko nevarējām izdomāt un jau tagad sacerētais mums nevisai patika, ja vajadzēs koncertam paņemšu citu savu dziesmu.
''Es tevī raugos ar vien, un nesaprotu kas tevī ir, tava skaistā balss neapklusīs, līdz nebūsi pie manis klāt'' - pēkšņi turpināja dziedāt Artūrs
''Ņem nauda!''
''Aiznes mammai!''
''Kur viņa ir?''
''Dārzā vai virtuvē''
''Tomēr uzstāsies?''
''Nezinu, varbūt, parāds tev jāatdod''
''Zini ko'' - Artūrs paņēma mani iemeta sienā, un Draudziņš par to tikai pasmējās
''Ko tas nozīmēja?"
''Tas nozīmēja, ka slikti uzvedies!''
''Ak tā, ja?'' - es paņēmu viņam sienu aiz krekla aizbāzu, un tad viņš dejoja kā vista, katrā gadījumā ar Draudziņu mēs izsmējāmies
Abi draudzīgi gājām uz manām mājām iedzert tēju. Es mums abiem uzvārīju kumelīšu tēju un mēs izgājām ārā pie galdiņa viņu izdzert. Abi sarunājāmies, un noskaidrojām, ka iesim vienā skolā, tas bija jauki, viņš bija labs draugs, ļoti labs, bet mani samulsināja ar to, ka jautāja manai mammai par to vai viņa atbalsta mūsu draudzību.
Kad tēja bija izdzerta, nolēmām aiziet uz upi izpeldēties, abi norunājām pēc stundas tikties lai varētu aiziet nopeldēties, peldētava bija netālu no saldējuma kioska.
