local-stats-pixel

Meitene, kurai šķiet, ka dzīvo kartona kastē. 6.7

 84  0

Šis ir vakars, kad beidzot ir uztapis skolas avīzītei rakstiņš un ir laiks piesēsties pie stāsta, beidzot. Nenoliegšu, ka pēdējā laikā laika galīgi nav, jo skolā ir pietiekami daudz parādu, bet savu problēmu dēļ centīšos nepievilt sava stāsta lasītājus.

Milzīgs paldies meitenei, kura ir nokomentējusi VISAS manas stāsta daļas. Būtu jauki, ja vēl kāds mazliet izpaustos ar savu viedoklīti, PALDIES. :*

Lai būtu nākamā daļa, vismaz 65 +.

Esam aktīvi!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Meitene-kurai-skiet-ka-dzivo-kartona/751377 - iepriekšējā stāsta daļa. Un nu jauku lasīšanu, lūk jaunā daļa.. ;)

Meganu aizveda uz telpu gaiši rozīgi oranžā krāsā un lika apsēsties vienā no diviem krēsliem.

- Parunāsim mierīgi. - viņu uzrunāja jauneklis violetā kreklā, ar mazliet ielocījušos krekla apkaklīti un gaiši brūniem matiem.

- Ko tur runāt? Jūs domājat, ka es nogalināju to pretekli, taču viņš bija pie manis, dzīvoklī. - meitene skaidro. - Man vispār nebija ne jausmas, ka Martins vēljoprojām dzīvo šajā pilsētā.. Es viņam centos sadzīt pēdas pusgadu, PUSGADU, un nenoliegšu, klusībā es vēlēju viņam nāvi, bet es viņu nenogalināju, N E N O G A L I N Ā J U!

- Nekliedziet! - vīrietis Meganu apsauc. - Es arī neuzskatu, ka Jūs viņu nogalinājāt. Šī Martina slepkava jau ir atrasta un šobrīd viņa tiek nopratināta. Tā ir viņa sieva. Es Jums varu piedāvāt ūdeni, Jūs izskatāties gluži bāla.

Megana izdzēra divas glāzes ūdens vienā rāvienā un pat paprasīja vai drīkst uzvilkt kādu dūmu, taču to gan viņai šeit neviens neatļāva.

- Kas Jūs vispār tāds esat? - meitene uzrunā vīrieti otrpus galdam.

Viņš skanīgi iesmejas. - Atvainojiet, ka nestādījos priekšā uzreiz, man bija gara darba diena un par to galīgi neiedomājos. Esmu dakteris Jenge un turpmākās divas nedēļas es būšu Jūsu ārstējošais ārsts, tādēļ iesaku Jums ar mani sadarboties.

Meitenei kaklā sakāpa kamols. Neviens viņai neticēja, nevienam viņa nebija vajadzīga un tagad vēl viņa bija nosūtīta uz kautkādu dīvainu ārstniecības iestādi, kur ar viņu runāja kā ar mazu bērnu. Viņa šādas iestādes bija redzējusi tikai filmās, tādās lika pusaudzes, kuras mocīja depresija un puišus, kuri bija mēģinājuši izvarot savas otrās pusītes kādas psihiskas slimības lēkmes laikā.

- Ar mani viss ir kārtībā! Es neesmu slima.. Es tikai vēlos atrast māsu.. Šis Martins viņu nolaupīja pirms pusgada.... Viņš bija vienīgais pavediens.. Un viņš sēdēja manā dzīvoklī... Un policisti man teica, ka viņš ir nogalināts, taču tur viņš sēdēja, krēslā, kur bieži tika sēdējusi mana māsa ar dzejoļu kladi rokā.. Un tad reizēm viņa lasīja man priekšā dzeju... Taču, visi man saka, ka tas Martins ir nogalināts.. Te kaut kas nelīmējas kopā.. - Megana runā saraustītiem teikumiem un tad viņa salūzt. Meitene pat neraud, viņa vienkārši sēž krēslā ar rokām apķērusi ceļus un šūpojas šurpu turpu, šurpu turpu.

- Tieši tāpēc, ka te kaut kas nav tīrs.. Jūs esat šeit. Bet, labi šodien sesiju beigsim. Puisis, kurš gaida aiz durvīm, aizvedīs Jūs uz nodaļu un tad uz istabu. Sanitāre..Jums ierādīs gultu un ziniet kā, rīt jauna diena, rīts gudrāks par vakaru.

Megana pat neatvadoties izgāja no ārsta kabineta. Viņai bija vienalga. Šis Jenge varēja iet ieskrieties, tāpat kā visi pārējie.

Gaitenī viņu gaidīja kāds puisis, ģērbies viscaur baltā, bet bija stipri līdzīgs Tobiasam.

- Sekojiet man. - Tobiasa līdzinieks uzrunāja meiteni un devās prom pa pustumšo gaiteni.

Megana jutās kā suns, kuram bez ierunām jāklausa saimnieka pavēlēm. Šī bija kā dresūra. Tad viņi izgāja ārā, acīmredzot slimnīcas teritorijā, un bija tik auksts, ka meitenes mugurai pārskēja drebuļu vilnis. Nonākot iekšā, puisis kautkur mistiski nozuda, laikam atpūtas telpās, un stafeti pār Meganu pārņēma kāda sieviete iesirmiem matiem.

- Nu, ko mazulīt, lūk, Tev zāles. Atģērbies. Drēbes tāpat jāiznes uz noliktavu. Velc pidžammu un liecies gulēt. - medmāsa iešpricēja zāles Meganai sēžamvietā un aizgāja.

Nakts drēbes protams, bija raupjas un nepatīkamas, bet gultai cauri nejauki jūtamas atsperes. Ak, šīs būs garas nedēļas, Megana nodomā pirms iemieg.

Kaut kad, meiteni pamodina nepatīkama smaka, kas cērtas degunā un kliedzošas medmāsiņas, vēl kādas meitenes raudas. Megana uzrauj segu pār ausīm un cer izslēgt sevi no pasaules, bet viņa visu turpina dzirdēt tik lieliski itkā kāds būtu ieslēdzis skaļruni. Kāda no pārējām vienpadsmit meitenēm ir piečurājusi gultu pa nakti un nu, visa istabiņa smirdēja pēc sastāvējuša urīna. Meitenes kliedza cita par citu skaļāk un kāda meitene īsiem, zilgani rozā matiem tika aizsūtīta uz dušu mazgāties.

Kad telpa tika izvēdināta, istabiņā uz ratiem ''iebrauca'' brokastis. - Negaršīga zirņu biezputra un ķīselis ar nesaprotamām ogām. Megana to izsmērēja pa segu un apsēdās uz grīdas, klusībā viņa nolādēja visu pasauli.

Pēcpusdienā viņai bija mākslas terapija. Gaiteņi bija gari, bet telpa, kur šī terapija notika bija skaista - uz sienām bija rozā un melni ziediņi, kuri veidoja jaukus ornamentus. Lai gan, Megana tikai sēdēja telpas stūrī un kaut ko ķēpāja uz lapas ar melnu un sarkanu krītiņu, viņai šeit patika. Mākslas terapija bija labāka par šķiet mūžīgo sēdēšanu istabiņā, bez durvju roktura, kopā ar trakajām istabiņas biedrenēm, kuras visas izdeva dīvainas skaņu virknes.

Jau tagad brīdinu, ka daļas likšu tik bieži, cik tas būs iespējams.Ja kādu dienu / nakti daļas nav, tad ziniet, es vienkārši esmu pārāk nogurusi, lai vēl ķertos klāt stāstam.

S.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Stāsts pagaidām ļoti jauks.Vienīgi neliekas pareizi ka "diedelē" plusiņus... Tas nav gluži pareizi...Ja cilvēkiem patiks tad liks +, ja nē tad neliks...bet + no manīm ir emotion
 2  0 atbildēt
Kas par meiteni?emotion
 0  0 atbildēt

Kas par notikumu pavērsieniem emotion 

 0  0 atbildēt
Šajā daļā ir daudz kā lieka, prasās vairāk paskaidrojumu par Meganas jūtām un to, kāpēc viņa pēkšņi ļaujās ārstēšanai. Diezgan daudz stila kļūdu, bet vismaz salasāms. Kopumā stāsts sanācis aizraujošs un ar nepacietību gaidu nākamās daļas. + no manis emotion
 0  0 atbildēt