Turpmākās dienas es nebiju es pati. Pavisam maz runāju, nevarēju nekam sakoncentrēties, zuda laika izjūta.
“Līv? LĪVA!!” Betija iekliedzās.
Es nepamanīju, ka ar mani runā. Cik parasti šajām dienām.
“Jā? Es klausos,” es sacīju.
“Nē, neklauies gan. Kas notiek? Pēc Ziemassvētkiem tu esi kaut kāda dīvaina,” Betija noteica, sēžot uz mana dīvana.
“Nekas. Es vienkārši esmu nedaud nogurui,” es meloju.
“Tu to saki jau kuro reizi. Varbūt aiziesi pie ārsta?” Betija jautāja, “Bet vabūt... Ak Dievs, Līv, tu esi stāvoklī?”
“Ko? Nē,” es uzreiz atteicu.
“Kas tad?” viņa nelikās mierā.
“NEKAS!” es iekliedzos.
Betija apklusa un es nožēloju, ka uzkliedzu uz viņu.
“Man ir jāiet mājās,” viņa klusi sacīja un devās prom, bet pie durvīm noteica: “Tu neesi viena, Līv. Tu vari uz mums paļauties.”
Tad viņa aizgāja un es ienīdu sevi vēl vairāk. Es satvēru spilvenu un metu pret sienu. Un es tur tā arī paliku, sēžam uz zemes un domāju. Domāju par tēvu. Domāju par lēmumu. Galva iedomājos simiem iespējamo skatu pieņemot tādu vai citādu lēmumu. Es sēdēju nekustamies, kad pie durvīm pieklauvēja. Es paskatījos uz durvīm, bet nepakustējos. Man bija bail, ka tas ir tēvs, kas atnaca pēc atbildes, kuras man nebija.
“Līv?” izskanēja Ernesta balss un vēl viens klauviens.
Es atvieglojumā nopūtos un piecēlos. Atvēru durvis un uzreiz apskāvu Ernestu.
“Betija man piezvanīja. Teica, ka uztraucaspar tevi,” viņš paskaidroja.
Es viņu atlaidu, bet neko neteicu.
Lūdzu nejautā. Lūdzu. Es nevarēšu.
“Kas notika, Līv?” viņš pajautāja to, ko es negribēju dzirdēt.
“Nekas,” es meloju viņam skatoties acīs.
“Tu man melo. Līv, kas notika?” viņš atkal jautāja.
“Nekas,” es atkal meloju.
“Kāpēc tu man neko nesaki?” viņš jautāja.
“JO NEKAS NENOTIKA,” es kliedzu.
Atkal. Es nespēju kontrolēt savas emocijas. Jau otro reizi šajā dienā.
“Kāpēc tu nekad nevari pateikt par to kā tu patiesībā jūties? Kāpēc tu vienmēr visu turi sevī?” viņš dusmīgi jautāja.
Jo man nav balss.
“Jo viss ir kārtībā. Tiešām. Jums nav jāuztraucas,” es atkal meloju.
Es biju pretīga pašai sev. Es meloju viņiem tieši sejā.
“Kāpēc tu nevari pieņemt citu cilvēku rūpes par tevi? Kāpēc nepieņem citus? Kāpēc neļauj citiem pietuvoties tev?” viņš kliedza.
Es klusēju. Viņš tikko teica par sevi un draugiem... vai arī par manu tēvu? Kad es turpināju klusēt, Ernests dusmīgs aizgāja.
Es nošļūcu uz zemes un jutu, ka asaras rit pār maniem vaigiem. Es biju tik nožēlojama. Es ienīdu sevi. Ienīdu. Ienīdu. Ienīdu.
Jutu, ka man paliek likti. Atkal. Es skrēju uz tualeti un izvēmos podā. Bet es tur tā arī paliku sēžam uz zemes un vēroju sevi spogulī. Es nergibēju celties. Es negribēu izlemt. Es negribēju nevienu pamest. Es negribēju nevienu pievilt.
