local-stats-pixel

Meitene bez balss. 50. nodaļa1

 144  0

“Tu tagad dzīvo pie manis?” es jautāju.

“Iespējams. Tu neesi tam priecīga?” viņš atjautāja.

“Tad sadalīsim īres maksu uz pusēm. Ko domā? Ja jau mēs abi šeit tagad dzīvojam,” es jokojos.

“Nav nekādu problēmu,” viņš mierīgi atteica.

“Ak, tu bagātais mērgli. Nav godīgi,” es iesaucos un iesitu viņam dunku plecā.

“Tātad tā tu par mani domā,” viņš iesaucās.

“Tieši tā. Jā,” es atteicu un sāku smieties.

“Tu skāri manas jūtas,” viņš iesaucās un arī sāka smieties.

Tad mēs saslaucījām grīdu un varēja iet gulēt, bet tad Ernests kļuva nopietns: “Bet ja godīgi, vai es tiešām tev netraucēju?”

“Protams, ka nē. Es esmu priecīga, ka esi ar mani,” es atteicu.

“Tas ir labi, jo es tevi mīlu,” viņš noteica it kā pateica neko īpašu.

Viņš pasmaidīja par to kā mazs bērns un piegāja pavisam tuvu klāt.

“Lūk tā, ja? Nu es arī tevi mīlu, vai esi apmierināts?” es iesaucos un pasmaidīju tik pat muļķīgi.

Mēs ilgi skatijāmies viens otram acīs. No malas tas varētu izskatīties biedējoši. Es izpletu rokas un viņš saprata manu domu gājienu, tāpēc viņš mani apskāva. Tad piepacēla un nesa uz gultas pusi.

“Kā tu domā, vai mums izdosies apgulties tevi neatlaižot?” viņš jautāja.

“Pat nedomā,” es atteicu.

Bet viņš to vienalga mēģināja un viņam iznāca. Mēs ar nelielu blīkšķi uzkritām uz mīkstās gultas. Es īsi iesmējos, bet mēs pat netaisijāmies celties vai nez ko. Mēs vienkārši tā gulējām, lūkojāmies uz viens otru un skūpstijāmies.

“Ernest?” es klusi iesāku.

“Nu?” viņš atjautāja.

“Es esmu gatava,” es vēl klusāk sacīju.

Liekas sākumā viņš nesaprata, bet kad saprata pārjautāja simtiem reižu: “Vai tu esi pārliecināta?”

Un katru reizi es atbildēju apstiprinoši. Es pavilku viņu sev tuvāk un noskūpstīju. Ernests atbildēja skūpstam. Skūpsts kļuva aizvien kaislīgāks un es pat nepamanīju, ka abi sākām izģērbties neatraujoties viens no otra. Kad bija jāņem nost krekli, mēs aprāvmies un Ernests atkal jautāja: “Vai tu tiešām esi pārliecināta?”

“Jā, Ernest. Es esmu,” es noteicu.

Mana pirmā reize notika Ziemassvētkos, kad ārā krita sniegs un visa pasaule it kā pazuda un tur bijām tikai mēs divi.

Nākošajā rītā, agri no rīta Ernestam piezvanīja mamma. Viņiem bija jāapciemo vecmamma klīnikā, tāpēc Ernestam bija jādodas prom. Es jutos tik miegaina, ka pat nevarēju piecelties, bet tikmēr Ernests ātri apģērbās un pirms devās prom, piegāja pie manis. Viņš noglaudīja manu galvu un nobučoja manu pieri.

“Priecīgus Ziemassvētkus! Drīz tiksimies,” viņš noteica.

“Priecīgus Ziemassvētkus!” es atteicu un viņš devās prom.

Pēc kāda laiciņa, kad sapratu, ka vairs neimigšu, es piecēlos. Es omzgājos, apģērbos un jau domāju, ko man ieēst, kad pie durīm kāds ieklauvēja.

Es piegāju pie durvīm un sacīju: “Tu kaut ko aizmirsi? Kā tu vari būt tik...”

Bet kad atvēru durvis, tur nestāvēja Ernests.

“Priecīgus Ziemassvētkus, Līv,” viņš sacīja un pasniedza man maisu pilnu ar konfetēm.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Tēvs😂
 0  0 atbildēt