Kad bija pienākušas brīvdienas, man īsti nebija ko darīt mājās. Es visu biju izdarījusi ko vien varēju un tāpēc beigās gulēju uz dīvana un vēroju griestus. Vienā vārdā es miru no garlaicības. Centos piezvanīt Ernestam, bet viņš neatbildēja. Kaut gan pats teica, ka būs mājās visas brīvdienas. Es sameklēju viņa adresi, ko reiz bija man teicis nesen un izlēmu doties pie viņa, jo 1) es uztraucos un 2) es gribēju redzēt viņa mājas.
Es aizvēru dzīvokli un devos ceļā. Nokāpu lejā un izgāju ārā. Ārā lija ne tik stiprs lietus, bet man bija slinkums doties atpakaļ pēc lietussarga, tāpēc tā arī gāju jutot nelielas lietus lāses krītot sev uz galvas.
“Indermana iela... 36.. 37... 38...” es pie sevis klusi murmināju un tad apstājos pie 39. mājas.
Tā bija divstāvīga māja. Tās priekšā bija arī žogs un pie žoga puķes. Abi Ernesta vecāki labi pelnīja, tāpēc Ernests nebija audzis nabadzībā. Tajā brīdī viss likās normāli. Es atvēru žoga durvis un tad piegāju pie durvīm. Es piezvanīju pie durvju zvana.
“Kas tur?” Ernesta balss izskanēja aiz durvīm.
“Es,” es atbildēju.
“Ko tu šeit dari?” Ernests asi noteica.
“Atver durvis. Ernestiņ. Es tevi lūdzu,” kāda balss atskanēja aiz durvīm.
“Nē, cik reizes tev var teikt. Es tevi nelaidīšu ārā no mājas. Pat nedomā. Pat nelūdz!” viņš strikti sacīja gandrīz vai kliedzot.
Dzirdēju soļus atejam no durvīm. Iestājās ilga pauze. Nekad nebiju dzirdējusi Ernestu runājam tādā tonī. Vai tas tiešām bija viņš?
“Tu vēl tur?” Ernests jau skanēja maigāk nekā pirms tam.
Sākumā es pakratīju galvu, bet tad sapratu, ka viņš to neredz, tāpēc atteicu, ka jā.
“Vai tev viss labi?” es jautāju un jutu viņa smagumu aiz durvīm.
“Vai es drīkstu neatbildēt uz šo jautājumu?” viņš jautāja.
Es nošļūcu pa durvīm uz leju un apsēdos atbalstīdamies pret durvīm.
“Vai tu man pastāstīsi par to?” es jautāju.
“Es nevarēšu. Tu nesapratīsi,” viņš atbildēja un tad pievienoja, “Tu vari redzēt, bet es negribu, lai tu to redzi.”
“Ielaid. Es gribu saprast. Es gribu zināt. Es gribu tev palīdzēt,” es noteicu.
“Līv, neajag,” viņš sacīja.
“Lūdzu. Ielaid mani,” es lūdzos.
Tad bija ilga pauze un tad izskanēja klikšķis, kas izskanēja no tā, ka durvis bija vaļā.
“Es negribu ar to tevi atgrūst,” viņš sacīja vēl neatverot durvis.
