Vakarā sākumā aizgāja Betija un tad tikai Ādams ar Fēliksu. Betija kliedza, ka netaisās iet kopā ar stulbeni (stulbenis = Ādams) uz mājām, jo baidījās, ka viņa fanu klubs ieraugot viņus, pārbrauks ar traktoru viņai pāri. Kaut ko tādu viņa visu laiku jokojās. Mēs ar Ernestu palikām divatā.
“Tev nav jāiet prom?” es jautāju.
“Vai es varu vēl nedaudz pabūt šeit?” Ernests jautāja.
“Vai kaut kas atgadījās?” es nervozi jautāju.
“Nē, nē. Viss ir kārtībā,” Ernests atteica.
“Mani pieskati?” es jautāju.
“Var arī tā teikt,” Ernests atbildēja.
“Man jau ir labāk. Es ēdu. Un jūs vēl šādu dāvanu uzdāvinājāt man. Viss ar mani ir kārtībā,” es skaidroju.
“Man prieks. Mans prieks, ka varēju parūpēties par tevi,” viņš sacīja, “Man žēl, ka tev mūsu dēļ ir jācieš no meiteņu dusmīgiem skatieniem. Viņas pat mani biedē.”
“Nav jau tik traki,” es atteicu, “Jūs meiteņu vidū esat populāri. Dzirdēju par jūsu paziņojumu.”
“Aizliegumu atzīties? Jā, kaut kā tā iznāca,” Ernests sacīja.
“Vai jūs jau atzināties meitenēm, kas jums patīk? Vai jums vispār kāds patīk?” es jautāju, bet jau sāku nožēlot kāpēc es to pajautāju.
“Fēlikss atzinās meitenei no paralēlklases. Jauka meitene, kas nav no tām trakām kliedzošām. Viņi jau sen ar Fēliksu bija pazīstami, bet meitene atteica viņam, kas ir bēdīgi,” Ernests pastāstīja.
“Kāpēc man viņš to nestāstīja?” es jautāju.
“Saglabā savu “foršumu” tavā priekšā,” Ernests pasmējās.
“Nu labi un kā ir ar jums ar Ādamu?” es interesējos.
“Ādamam patīk viena, bet viņš nekādīgi nevar savākties,” Ernests atteica, “Un es... es esmu pārāk gļēvs, lai pateiktu viņai. Domāju, ka baidos visu sabojāt mūsu starpā.”
“Jūs divi idioti. Nav ko baidīties. Un ja nu viņām jūs patīkat un gaida līdz jūs atzīsieties?” es sacīju un jutu, ka sirds sažņaudzas.
Es gribēju redzēt viņus laimīgus, ja pat tas nozīmē, ka Ernestam ir jūtas pret citu.
“Un ja nu nē?” Ernests atteica.
“Un ja nu jā?” es atjautāju.
“Ādamam patīk Betija,” Ernests pēkšņi noteica un uzliku roku priekšā mutei, “Man nebija tas jāsaka.”
Es šokēti skatījos uz Ernestu: “KOOOO? Tu nopietni? Betija? Kā es to agrāk nepamanīju?”
Un tad sapratu, ka tas bija tik pašsaprotami. Ādams kaut kā zaglīgi uz viņu lūkojās. Bet arī Betijai viņš patika. Es biju pārliecināta.
“Mums ir jāsaved viņus kopā,” es sajūsmā iesaucos.
“Kā tu taisies to darīt?” Ernests jautāja.
Es klusēju. Man nebija nejausmas.
