Nākošajā dienā pēc ķīmijas kontroldarba, puiši devās pārģērbties un visi vidusskolnieki jau gāja uz sporta zāles pusi. Mēs ar Betiju atācām diezgan agri, bet meitenes jau bija aizņēmušas labākās vietas tribīnēs. Spēle vēl nebija sākusies.
“Vai tu dzirdēji jaunākās baumas?” Betija jautāja.
“Kādas?” es atjautāju.
“Sabīne atzinās Ernestam,” Betija atteica.
“Ko? Kad?” es iesaucos.
“No rīta,” Betija sacīja.
“Un ko viņš?” es interesējos un jutu, ka sirds uzsāka nežēlīgu sišanos.
“Nezinu. To gan neviens nezina,” Betija noteica, “Bet esmu pārliecināta, ka viņš viņai atteica.”
“Bet kas zina? Varbūt viņam viņa patīk. Neko nevar zināt,” es sacīju.
“Es zinu,” Betija klusi iesāka, “ka tev patīk Ernests.”
“K-ko? Neko tādu es neesmu t-teikusi. Kāpēc tu tā pa-padomāji?” es aizķeroties sāku jautāt.
“Es to vienkārši redzu. Un ja tā nebūtu, tu nesāktu aizķerties,” Betija atteica un pasmaidīja.
“Es esmu idiote,” es noteicu.
“Tu neesi,” Betija atteica un apskāva mani.
“Es pati nevaru saprast savas jūtas,” es sacīju.
Izskanēja svilpe un uz laukuma parādījās spēlētāju komandas. Un tad viņi sāka spēli. Spēles laikā nenotika stundas un tāpēc šeit bija visa vidusskola un skolotāji. Sākums bija labs. Mēs bijām diezgan tālu priekšā, bet tad pretinieku komanda sāka mums tuvoties ar punktu skaitu. Visi tikai pieklājīgi aplaudēja, kad kāds iemeta grozā bumbu. Un tas kaut kā nebija pareizi. Neviens viņus neuzmundrināja. Es piecēlos kājās un iekliedzos: “SAŅEMATIES!!!! JŪS TO VARAT!”
Visi dīvaini blenza uz mani, bet tad Betija arī piecēlās un iekliedzās: “PAT NEDOMĀJAT ZAUDĒT!!!”
Tad mums piebiedrojās puiši un tad beidzot arī citas meitenes izsaucot kaut kādus uzmundrinošus teikumus un tā zālē kļuva ļoti skaļi tā, ka brīžiem nevarēja dzirdēt bumbu atsitamies pret grīdu. Es turpināju kliegt no visa spēka. Es laikam savā dzīvē nekad tā nekliedzu. Trijotne paskatījās uz mani un plati pasmaidīja. Ernests bez skaņas sacīja: “Paldies.” Beigu beigās mēs uzvarējām. Trijotne bija tik laimīga, ka pilnīgi prieks bija skatīties uz viņu laimīgām sejām. Bet man bija jādodas uz darbu. Es domāju, ka viņi nenāks šodien, jo ies ar komandu nosvinēt kaut ko tādu, bet tad viņi pēkšņi ieradās kafejnīcā.
“Vai tad jūs nesvinat ar komandu?” es jautāju.
“Varbūt vēlāk,” Ādams atteica, “Varbūt tu tomēr nes veiksmi.”
“Jā, kā tu uzsāki to visu saukšana, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs,” Fēlikss noteica un sakārtoja savas brilles.
“Tik rīt es būšu bez balss,” es atteicu.
“Tu kliedzi viskaļāk no visiem,” Ernests sajūsmināti iesaucās.
Un tad es atcerējos par Betijas stāstīto.
“Te sāka baumot klasē. Par Ernestu,” es iesāku.
“Ko tad?” Ernests atjautāja.
“Saka, ka tev atzinās Sabīne,” es noteicu.
“Tā ir tā garā ar melniem matiem?” Ādams jautāja mēģinot atcerēties.
“Jā, tā ir tā,” Ernests apliecināja Ādamam, “Un jā, viņa man atzinās savās jūtās.”
“Man nepatīk, kad kaut kas tāds notiek,” Fēlikss noteica, “Jau kuro reizi tas notiek. Es saprotu, ka meitenei ir jūtas pret tevi, bet briesmīgākais, ka tev nav tādu pašu jūtu ar ko atbildēt. Un tad pilnīgi nezin ko teikt.”
“Ko tu viņai atbildēji?” Ādams interesējās.
Jā, mani arī interesēja šis jautājums.
“Neko. Treneris tajā brīdī mani pasauca un es nekā viņai neatbildēju,” Ernests atteica ar vainas pieskaņu.
“Pēdējā laikā tā visu laiku notiek, kas ir grūti,” Ādams sacīja.
“Negribas viņas sāpināt,” Ernests domīgi noteica.
