“Tu atnāci uz mums paskatīties,” Ādams iesaucās, kad viņi iegāja kafejnīcā.
“Nebiju gan,” es atteicu.
“Bet Ernests tevi redzēja,” Fēlikss pretojās.
“Jā, mēs sastapāmies ar skatieniem,” Ernests sacīja.
“Jūs kaut ko jaucat,” es vienaldzīgi atteicu.
Viņi visi saskatījās un visi trīs reizē sacīja: “Melo.”
“Apnikāt,” es dusmīgi noteicu un strādāju tālāk.
Es noslaucīju visu kafejnīcu, nomazgāju traukus, palīdzēju Oskaram ar kūciņu dekorāciju un apkalpoju apmeklētājus. Visu to laiku Trijotne sēdēja savās vietās un sarunājās par rītdienas spēli.
“Vai jūs uztraucaties?” es klusi pajautāju, kad piegāju, lai paņemtu tukšās krūzes.
“Ne ļoti,” Ādams atteica mierīgi, “Mēs zinām, ka uzvarēsim.”
“Kā jūs varat būt tik pārliecināti?” es sacīju.
“Jo tu atnāksi,” Ādams mierīgi atteica.
“Ko?” es iesaucos.
“Tu mums nes kaut kādu veiksmi,” Fēlikss noteica.
Es īsu brīdi neko nesapratu. Apmulsu. Bet pēc tam pilnīgi lepnums parādijās. Bet šie trīs sāka rēkt.
“Vai tu nopietni noticēji?” Ādams smējās un iesaucās.
“Idioti, kā trīsgadīgi uzvedaties,” es dusmīgi uzsaucu un gāju prom.
Viņi pārstāja smieties un Fēlikss noteica: “Bet mums vienalga prieks, ka tu atnāksi.”
“Atnākšu, lai pēdējo reizi uz jums paskatīties. Tā bija mana pēdējā vēlme, ko palūdzu tēvam pirms viņš mani aizvedīs uz ārzemēm,” es nopietni un ar bēdīgu izteiksmi sacīju.
Visi trīs paskatījās uz mani ar uztrauktu sejas izteiksmi.
“Tu gribi teikt, ka viņš atgriezās un ved tevi ārpus valsts?” Ernests piecēlās un pajautāja.
“Jā,” es klusi sacīju.
Visi trīs uzreiz piecēlās un nāca pie manis klāt ar noraizējušām izteiksmēm.
“Ko tu tagad darīsi? Tu taču neaizbrauksi, vai ne?” Ādams jautāja.
“Es ceru, ka viņš ļaus palikt, lai es varētu paskatīties uz jūsu sejām, kad pateikšu, ka es jūs izjokoju un jūs to esat pelnījuši,” es triumfējoši iesaucos un sāku smieties, “Ja jūs redzētu savas sejas.”
Visi trīs aizkaitināti devās atpakaļ uz savām vietām un es turpināju savu triumfējošo dīvaino deju. Un galvā atkārtoju: “Saņemat, saņemat, saņemat.”
