Pēc neskaitāmām garlaicīgām mācību stundām, divtik vairāk apvainojošiem komentāriem no cacu puses, un vēl vairāk apvainojumiem no manīm uz viņām (kas vienmēr beidzās ar draudiem), es ar prieku sagaidīju pusdienu starpbrīdi.
Noskanēja zvans. Es pirmā pametu klasi, izgāju no skolas telpām, un devos pāri ielai. Kādus 200 metrus tālāk ir centrs, un man ir vesela stunda laika, lai aizietu uz Starbucks, kaut ko apēstu, pastaigātu pa pilsētu, un ierasties tieši atpakaļ uz stundas sākumu. Ideāli.
,,Nu, kur tad tu sataisījies?" Kristofs ne no kurienes uzradās, pirms es devos šķērsot ielu.
,,Prom.''
,,Kur?''
,,Tur.'' norādīju virzienu uz centra pusi, un devos. Kristofs man sekoja.
,,Vai tad tu paspēsi?'' Kristofs, cenšoties tikt man līdzi, mēģināja uzturēt sarunu.
,,Jā, paspēšu,'' atcirtu. ,,Un man it nemaz nevajag kādu, kas mani uzmana kā tādu piecgadīgu bērnu, jo sevišķi no populāro puišu klana.''
,,Populāro puišu klana?'' Kristofs, smiedamies man vaicāja. ,,Vai tie ir tie futbolisti, kas staigā ar to...Katrīnu, kā viņu tur sauca, kas staigā, uzmālējusies veselu kilogramu kosmētikas?''
Es iesmējos. Glīts, populārs, laba humora izjūta, un ienīst Katrīnu. Un man vēl likās, ka ideāli zēni pastāv tikai paralēlajā pasaulē.
,,Nu...ja tu tiešām vēlies iederēties, tad es tev iesaku paņemt priekšā Katrīnu.'' sāku smieties. ,,Un uzreiz visas sākt tev klupt virsū, bet puiši tevi cienīs līdz pat vidusskolas beigām, un pat koledžā.''
,,Kurš teicis, ka es to vēlos?'' Kristofs man ar smaidu sejā atbildēja, un devāmies uz pilsētas pusi.
* * *
Četri dienā. Vēstures stunda. Skolotājs murkšķ kaut kādus sūdus, un es zem galda spēlēju Candy Crush.
Zvans. Beidzot. Stundas ir beigušās. Pametu klasi, un devos uz savu skapīti, lai paņemtu mantas, un pamestu šo sūda iestādi uz neredzēšanos nākamo 12 stundu laikā, līdz, ne no kurienes....uzrodas cacas.
,,Kāpēc es tevi šodien ieraudzīju runājam ar Kristofu?'' Katrīna man dusmīgi vaicāja.
,,Jo tev ir acis, Katrīn.'' iesmējos.
,,Klausies, sīkā bomze, Kristofs ir mans. Es viņu noņemšu tev tikpat vienkārši, kā pagājušogad Lūkasu,'' viņas draudzenes iespurdzās.
,,Pirmkārt, Karīn,'' speciāli pateicu viņas vārdu nepareizi, lai nokaitinātu, ,,mēs pat neesam kopā. Esam tikai draugi. Un otrkārt, ja gribi viņu sev, tad varbūt pārtrauc pavedināt katru skolas futbolistu kā tāda palaistuve, un pārtrauc mālēt kilogramu meikapa uz savas sejas. Visi jau zin, cik tu esi neglīta. Un tavs meikaps tikai visu pasliktina.'' aizgāju prom, noskatīdamās, kā viņas draudzenes, paliek stāvam ar muti vaļā.
,,Ja es tevi ieraudzīšu ar Kristofu, tad es...tev izskrāpēšu acis!'' Katrīna man uzsauca.
,,Lai tā būtu,'' pavicinājusi aiz muguras viņai vidējo pirkstu, es pazudu aiz stūra.
