Viņš: Es tevi nemīlu... Es eju prom... "aiziet"
Viņa: Zini...
Viņš: "apstājās un pagriezās" Ko?
Viņa: Kadreiz tu gribēsi atgriezt mani un mūsu pagātni, bet es to negribēšu. Tad tu sapratīsi kā es tagad jūtos.
Viņš: Es neatgriezīšos... "aizgāja"
PAGĀJA 7. GADI... VIŅŠ VIŅU NEAZIMIRSA
Viņš: "zvana pie durvīm"
Puika: "atver durvis" Jūs kaut ko vēlaties?
Viņš: Puika vai te dzīvo Liene?
Puika: Jā! "sauc" Mammu pie tevīm atnāca...
Viņa: "pieiet pie durvīm" Emm... Ko Jūs vēlaties?
Viņš: "smaida" Nē es kļūdījos... "iet prom"
Viņa: "ieskatījās ciešāk... atcerējās" Aleks tas esi tu?
Viņš: "pagriezās"
Viņa: "atcerējās savus vārdus" Un tu man neticāji... kad es tev teicu...
Viņš: "klusējot smaida"
Viņa: Varbūt ienāksi?
Viņš: Nē! Tu man piedod es iešu...
Viņa: Labi! "aiztaisīja durvis ciet"
Viņš: "uzkāpa uz pēdējo stāvu, uzrakstīja zīmīti un noleca"
NO RĪTA ZIŅĀS: VAKAR VAKARĀ NO MĀJAS JUMTA NOLECA 25. GADUS VECS PUISIS, VIŅAM KABATĀ ATRADA ZĪMĪTI. SATURU MĒS NELASĪSIM, JO TĀ IR ADRESĒTA KĀDAI SIEVIETEI. TAGAD MĒS MEKLĒJAM KAM TĀ IR ADRESĒTA.
Policija: "zvana pie durvīm"
Viņa: "atver durvis" Kā varu palidzēt?
Policija: "pastāstīja notikušo" atdeva vēstuli "aizgāja"
Viņa: "šokā" atvēra vēstuli "lasa"
Mīļā piedod... es mīlēju tikai tevi... Visu ko es teicu aizejot bija meli... Es vienkārši uzzināju ka esmu slims ar AIDS, man neveiksmīgi pārleja asinis. Es negribēju turēt tevi, bet pēc tam gribēju redzēt kā tu dzīvo. Kad ieraudzīju ka tev viss ir labi, ka tu esi laimīga. Es zināju ka mana missija ir pabeigta. Es zināju ka man te vairāk nav ko darīt.Es mīlu tevi! Ardievu! Aleks... Esi laimīga!
Viņa: "no acīm sāka tecēt asaras"
Dēls: Mammu kas noticis?
Viņa: Nekas dēliņ, vienkarši tētis raksta vēstuli, ka viņš mūs ļoti mīl...
Dēls: Kad tētis atgriezīsies?
Viņa: Viņš vairāk neatgriezīsies, viņš tagad tālu prom atpūšās...
Dēls: ... lai tētis atpūšās mierīgi, mēs te ar tevīm tiksim galā "pasmaida"
Viņa: "pasmaida un apskāva dēlu" Jā dēliņ tiksim gan.
