Neierasti, bet tieši šodien, vairāk kā citas reizes, vairākkārtīgi, galvā iešāvās jautājums. Viens. Visu laiku. Bet pie atbildes netiku. Kāds jautājums? Tāds kuru uzdotu sev vai nu trakais vai vienkārši cilvēks, kurš daudz skumst. Laikam jau man atbilst tas otrais variants, jo izveidojusies tāda situācija, pagātnes iejaukšanās tagadnē… jau pēdējā pusotra gada laikā. Bet par to mazliet vēlāk..varbūt.
Tātad tas jautājums. Nav jau pirmā reize, kad uzdodu sev ko tādu. Vienkārši šodien pieķēru sevi pie tā neierasti daudz reizes. Tā bija kā dziesma, kuras vārdi nemitīgi atkārtojas – Ko es daru ar savu dzīvi?! Nu ko? Kā, lai pie velna uz to atbild? Es taču dzīvoju. Ne? Cenšos. Sanāk vai nē, tas jau atkarīgs no tehnikas. Hmm,man tā nav diezko laba. Bet no otras puses nekad nebiju iedomājies, ka tikšu tur kur esmu tagad. A kur es esmu? Nosacīti nekur. Bezcerīgi. Nu labi, šobrīd, ar to ko es daru šeit un tagad, cenšos aizkrāsot to, kas noticis pagātnē. Cenšos. Problēma? Jā. Pagātne ir košākās krāsās nekā tagadne.. Kur pagātne kā dzīva radība, kā savvaļas zvēru karalis ir mani iedzinis stūri, drīzāk jau pie kraujas malas, kur vienīgā iespēja ir lekt. Lekt lejā, lai glābtu savu dzīvību. Bet vai lecot es izglābšos un vai man vispār pastāv vēlme izglābties? No kā? Ir taču labi kā ir. Zvēru var pieradināt, tikai jāprot. Jāsadzīvo. Vienīgi…kā lai sadzīvo ar zvēru, ko biji pieradinājis. Līdz vienu dienu attapies, ka pieradinātais zvēriņš atkal ir kļuvis par tavu lielāko ienaidnieku! Kā? Varbūt sadzīvot ar tādu kāds viņš ir? Lai plosa, lai skrāpē. Es ar viņu dzīvoju. Kā nešķirami draugi. Es viņam. Viņš man. Tās rētas ko esam viens otram dāvājuši. Tu smaidi tagadnei, liekot domāt, ka tavs zvērs ir pieradināts. Un visi tic. Visi.
Mazliet sameloju par to pusotru gadu. Tagad paskaitot, tas sanāk gads un 87 dienas – kas katru dienu aug – 88, 89, 90... Tas neapstāsies. Bet kad tas sākās? Es saprotu un zinu. Tu? Nezini. Sanāk mana diena. Diena kad dzimu. Kad svinu to dienu. Nosacīti svētki, bet ne man. Tā vairs nekad nebūs. Bet kas bija pirms tam? – ir pats labākais, kas jebkad varētu notikt ar mani. Izklausās, ka būtu laimējis milijonu. Bet nē, tas ir kas vēl labāks. Un jā, var arī būt kas daudz labāks par milijonu. Bija. Pastāvēja. Un izzuda.
To visu var meklēt vēl dziļāk un tālāk no tagadnes. Gadus 6 vai 7 atpakaļ. Tas laiks ir paskrējis un liekas, ka nemaz tik daudz nav. Skaitļi nemelo. Labi. Lai tā būtu. Kas tad īsti notika? Par ko stāsts? Pilnīgs murgs. Skola. Meitene. Nu tagad jau visam jābūt skaidram. Bet stop. Ne parasta meitene. Katrs jau uzskata, ka katra īpašā dāma nav parasta, jo ir īpaša. Bet vai tu gaidītu gadus, lai satiktu viņu, lai pieskārtos. Lai viņa būtu blakus. Lai dzirdētu viņas balsi. Es gaidiju. Sagaidiju. Un palaidu visu.
Pa to laiku es biju viens. Viņa nē. Sākumā, tos 6-7 gadus atpakaļ, viņas mīlulis bija mans labākais draugs. Kā vēlāk uzzināju viņš bija tikai no manas puses labākais. Es tāds viņam nebiju. Bet tam arī tagad nav nekādas nozīmes. Un kā ir redzēt savu draugu ar meiteni, kura tev tīk un pēc kuras pieskārieniem tu alksti. Es to zinu. Es izjutu. Smagi? Neizturami. Komunicēt kopā ar viņiem, būt blakus tajā brīdi, kad viņu lūpas saskaras. Ar nazi sirdī. Laikam ejot, priecāties vai nē, bet viņu ceļi šķīrās. Draugs sagrauts. Kā gan ne, jo zaudēts liels dārgums – ko viņam arī biju teicis. Nekas starp viņiem nemainījās. Viņi vairs nepastāvēja viens otram. Bet vai es tajā brīdī centos iekarot to kas bija salauzts? Nē. Es neuzdrošinājos. Nekad. Viņa bija kā pērle, kas savā čaulā attīstās un aug. Veseļojās. Pašas spēkiem. Kur ielauzties es nedrīkstēju. Ticamākais, ka vienkārši baidijos. Baidijos tikt atstumts. Izmests. Bija viens laiks pēc tam, kad kaut kas notika. Labs? Varbūt. Kas arī tik pat ātri beidzās. Sarakstes. Pastaiga. Un viss. Atkal nospiests uz cēļiem. Saplēst? Nosacīti. Optimisma pilns turpināt gaidīt. Izklausās kā gaidīt rindā pēc maizes. Bet nē. Gaidīt citu kļūdas, mācīties no tām. Salabot saplīsušo. Atteikties no sava labuma. Ne, ne gluži uzupurēšanās. Savu iespēju palaidis, redzēju, kā viņa pazūd. Kā aiziet tur, kur es neesmu. Trīs gadi. Tieši tik ilgi. Reti bija tie brīži, kad dzirdēju par viņu. Kad redzēju viņu. Bet vai tas liedza man viņu aizmirst? Nedomāt par viņu? Drīzāk tas brīdis, esot bez viņas, lika man vairāk domāt. Vairāk iztēloties viņu. Viņa bija. Bija manā galvā un nekad to nav pametusi. Un būdama tur kur neesmu es viņai palaimējās. Bet varbūt nē? Nezinu. Lai nu kā viņas roku jau atkal turēja kāds cits. Ne es. Cits. Atkal smagi? Par vieglu teikts. Bet gaidīt nepārstāju, arī tad. Brīvdienas jauka lieta. Ne? Atpūta. Man nu tā, nosacīti. Vairāk jau tā iespēja satikt to meiteni, laime viņu vienkārši redzot. Redzot ar kādu citu vai vienu. Atnāk sms. Un ne viena vien. Vairākas. Bet brīvdienās. Zini, sajūtu, kad vēders griežas, nē, ne caureja. Kad esi tāds satraucies un laimes pārpildīts ieraugot no kā atnākusi ziņa. Vienalga kas tur pa tekstu. Galvenais no kā. Un tā bija no viņas. No viņas ar tekstu – nopirksi?. Lai es kādreiz atteiktu. Nē. Protams gāju, skrēju lai tikai ieraudzītu uz to mazo mirklīti viņu. Nopirkt un doties prom. Sasveicināties. Dzirdēt viņas balsi. Vairs neko nevajadzēja. Ilgs tas laiks bija. Kamēr beidzās. Un atkal man palaimējās? Ne. Viņai sāpēja. Viņam? Nezinu. Bet zaudēt tādu kā viņa, nevar nesāpēt. Es zinu.
Laiks pamatīgi aizskrējis un, nu, jau pagājuši 4-5 gadi. Viņa nav pazudusi no manas galvas. Viņa ir viena. Mana iespēja? Varbūt nevajag līst kur tava smaka nav vēlema. Nelīdu. Sestā gada pavasaris. Sākums tam par ko sapņoju, par ko domāju. Atceros to pirmo reizi, kad palikām divatā. Tikai divi. Kad pēc tiem gadiem, ko es gaidiju, viņas lūpas man pieskārās. Es sajutu viņas pieskārienus. Tā brīža emocijas un nostāja – neticami. Paralēlā pasaule, kas bija manā galvā atdzīvojās. Un kā var kam tādam noticēt. Sāku ticēt. Mana gaidīšana atmaksājās. Vēlme, lai tas mirklis neizzūd. Tas izzuda. Neatgriezās. Pagaisa. Vienu mirkli izdzīvojot nāk nākamais, bet citāds, savādāks. Ne tāds, kāds ir bijis.
Ar to viss nebeidzās. Pienāca vasara un likās, ka beidzot tas ir noticis. Tā meitene ir manos apskāvienos. Viņas roku netur kāds cits. Tas esmu es. Laime pilnīga. Pavadītas vasaras naktis divatā. Redzēt viņas smaidu, sajust pieskārienu. Cieši apskaut. Samīļot un nelaist vaļā. Šajā tekstā pat nav simtā daļiņa par to, kas notika un ko jutu. Tie brīži, par kuriem atceroties uzmetas zosāda. Pāri kauliem noskrien tirpas. Un…sažņaudzas sirds.
Pienākot vasaras beigām pienāca gals arī man un mums. Viss piedzīvotais palika aiz muguras. Kā atmiņa. Atkal salauzts? Nē. Bet atkal turpinu gaidīt. Viņa vairs nav man blakus. Jau gadu un 87 dienas. Es ilgojos? Manas atmiņas notur mani. Esmu dzīvs. Tad tā arī ir mana atbilde uz manu jautājumu. Ko es daru ar savu dzīvi? – izbaudu dotos mirkļus, atceros to, kas mums bijis – jo mana dzīve sastāv no viņas. Viņa ir tā, kas man ir atvedusi te un tagad. Bez viņas es te nebūtu. Gaidu.
-MIŠ-
