Turminājums stāstiņam...
Rīts...
Rīts pēc tās dienas, kas likās tik šausmīgs un vēl joprojām tāda liekas...
Tikai Kristas naktī neaizvērtās acis vēl joprojām saredz mātes gulošās miesas uz grīdas blakus dīvānam...
Tikai Kristas naktī dzirdošās ausis vēl joprojām sadzird mātes pēdējo,skaļo elpas vilcienu...
Tikai Kristas naktī jūtošie pirkstu gali spēj sataustīt sāpi vaigā no tēva vakardienas pļaukas...
Šoreiz viņa nenakšņoja kā ierasts, savā gultā otrajā stāvā...Marianna viņu iemitināja pie sevis uz laiciņu,kamēr viss norimsies...Taču Kristai likās,ka tas nekad nebeigsies! Pat ēst vairs negribējās.
Marianna piegāja pie Kristas,jautādama,kā jūtas! Krista paskatījās uz viņu aizmiglotām acīm,pilnu asarām...
Nolieca galvu un juta,kā asaru lāses pil uz viņas melnajām biksēm....tās sasūcas viņās tā pat,kā sāpes sasūcās sirdī kā sūklī...Kā gribējās to izraut uz saspiest,lai visas sāpju asaras nopil uz grīdas un sasūcas dēļu caurumos...
Auksti...tik auksti...
Tomēr Krista vēlējās uzzināt,kur tagad atrodas tēvs,ko dara,kā jūtas...
Pastiepusi roku,lai atvērtu aizskarus uz saskatītu savu māju,viņa neveikli ievēroja rētu uz viņas labās rokas...Tā bija no naža,ko tēvs bija paņēmis rokās,lai pabaidītu meitu,kura kārtējo reizi gāja pie mātes,lai to pažēlotu,kad tēvs mēdza viņu sist...
Tikai ziemās bija mierīgāk,jo tad viņas piemājas ceļš bija neizbraucams,neizbrienams un viņa vienmēr palika pie skolas apkopējas...
Ieraudzījusi rētu viņai aizvēra aizskarus,vairs nekad negribēdama zināt atbildi uz sev uzdoto jautājumu,kuras dēļ viņa vēra vaļā šo sasodīto aizskaru...
Un visas pasaules sāpes atkal sasūcās viņā kā sūklī....
Sūklī,ko nekad neizrausi,sesaspiedīsi un nesaredzēsi,kā visas sāpju asaras,sāpju vasaras sasūcas dēļu caurumos...
