Mans stāsts.
P.S. Zinu, ka nemāku rakstīt :D
- Es neiešu uz Alises dzimšanas dienu! Tu taču zini, ka man viņa riebjas. - Kliedzu.
- Tev jāiet! Alise ir mana draudzene! Tev JĀIET! - Antra kliedza.
-Es neiešu! Tu vari iet. Es neiešu! Viņa man bojā dzīvi! - Es biju tuvu asarām.
- Ja negribi iet. Tad lasies! Alise ir labāka draudzene nekā tu! - Antra rādīja uz durvīm. Es izskrienu pa durvim, pa ceļam paķerot savu sarkano jaku. Kedas man jau bija kājās. Es skrēju uz savu māju, kas atrodas pretī. Pēkšņi brauc mašīna... es to neredzu. BUMS.
Kliedzieni.
Blīkšķis.
Asaras.
Es raudu, jo tikko esmu piedzimusi. Es esmu sākusi kustēties pa gultu. Man paliek pusgads. Es sāku rāpot. Man izlīst pirmais zobs. Es staigāju. Tikko esmu pateikusi savu pirmo vārdiņu - Mamma. Man blakus stāv mamma un tētis. Viņi šķiet tik laimīgi. Es sāku augt. Mans bērnudārza izlaidums. Pirmā skolas diena. Vasara pie jūras. Ceļojums ar klasi uz Stoholmu ar kuģi.Vasara. iešu 9. klasē. Un šī liktenīgā augusta diena. Es dkrienhu no draudzenes uz māju. Mūsu strīds. Es skrienu. Un viss. Es nomiru. Es vienkārši nomiru. Mana dzīve vienkārši ātri aizgāja.
Atvēru acis un redzēju drūzmu man blakus. Piecēlos un aizgāju līdz tai vietai. Redzēju meiteni kura ir pilnīgi kā es. Mani brūnie garie mati, manas lielās zilās acis, un mans apģērbs un kurpes. Tā esmu es! Es gulēju uz asfalta nekustīga. Mana kaimiņiene Marija pārbaudīja man pulsu un teica-
Viņa ir mirusi. Marta bija tik jauka meitene. Aijai un Jurim tas būs trieciens. Marta bija tik mīļa.-
Viņai acīs sariesās asaras. Klāt pieskrēja kaimiņu Kaspars un aizelsies teica - Ātrā palīdzība tulīt būs klāt! -
Pēkšņi iekaucās sirēnas, atrauba ātrā palīdzība, piebrauca policija. Ārsti mani uzlika uz nestuvēm. Viss šķita tik nedzīvs. Es ātri ielēcu ātrās palīdzības mašīnā un iesēdos sev blakus. Man pat palika sevis žēl. Seja sadragāta, sarkanā rūtainā jaka netīra, melnās bikses asiņainas, bet kedas dubļainas. Ārsti mašīnā cīnijās par manu dzīvību, bet velti. Kad iebraucām slimnīcas teritorijā, es jutos dīvaini, jo bija tāda sajūta, ka mani velk uz augšu. Es centos pretoties, bet velti. Tikai tagad atcerējos, ka esmu mirusi. Es izlidoju cauri ātrās palīdzības mašīnai un lidoju uz augšu. Es gribēju pagriezt laiku atpakaļ, jo es gribu dzīvot. Tikai tagad, kad esmu mirusi, sapratu, ka dzīvot, ir tik labi.
Turpināt?
