http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-53/711685
Brauciens līdz Denisa mājai bija bailīgs. Es biju noslēpusies busiņa kabīnē, jo nevēlējos, lai kāds mani pamana. Likās, ka arī Deniss ir satraucies, jo viņš patiesi atviegloti nopūtās, kad bija iebraucis garāžā.
Puisis mani izlaida no mašīnas un veda uz bēniņiem. Mēs vēlējāmies izslēgt iespēju, ka kāds pēkšņi ierodas un pamana mani. Man bija jāpaslēpjas.
Arī savu telefonu šobrīd es nevarēju dabūt atpakaļ. Mums nebija ne jausmas, vai Nikam nav kāds speciālists, kas spētu noteikt, kad no mana telefona tiek zvanīts. Ja arī šāds speciālists nebija Nikam, tad tādi noteikti bija policijā.
Mēs vienojāmies, ka padosim ziņu Artūram un Renāram, bet viņi informēs inspektori Bildu. Es nevēlējos, lai tiek sacelts pārāk liels tracis, saistībā ar manu nozušanu, ja tas vispār bija sacelts.
- Tūlīt būsim klāt, - Deniss iztraucēja mani no pārdomām, - Pēdējie pakāpieni, - norādot uz durvīm, kas bija aizslēgtas, puisis piebilda, - Atslēga būs tikai tev, - viņš vēl apsolīja.
- Tātad es varēšu ieslēgties? - pārjautāju.
- Es domāju, ka tā tu jutīsies daudz drošāk, - Deniss atteica.
- Tas gan, - piekrītoši pamāju. Es vairs nebaidījos no tā, ka viņš man varētu kaut ko nodarīt. Es baidījos no tā, ka pēkšņi varētu ierasties Niks, un par viņa rīcību es nevarēju būt droša ne mirkli.
- Tu ej augšā, - Deniss aicināja, atslēdzot man durvis un ieliekot rokā atslēgu, - Bet es iešu atrast kaut ko ēdamu, - viņš ierosināja, - Tu taču esi izsalkusi? - puisis pajautāja.
- Ļoti izsalkusi, - piekrītoši atbildēju.
- Tātad vajadzēs daudz pārtikas, - puisis sprieda un nedroši uzsmaidīja. Šis bija pirmais smaids šīs dienas laikā, ko viņš veltīja man, tomēr tas nebija visai pārliecinošs, jo viņš nezināja kā atbildēšu uz to. Arī es viņam uzsmaidīju, tā parādot, ka viss ir kārtībā, - Tiksimies pēc kādām piecpadsmit minūtēm, - Deniss piebilda un apgriezās, lai dotos atkal lejā uz virtuvi.
Es atvēru durvis un kāpu pa pakāpieniem uz augšu. Sataustot labajā pusē gaismas slēdzi, piespiedu to. Augšā iedegās blāvs apgaismojums.
Uzkāpjot augšā man aizrāvās elpa. Jutos tā it kā būtu iegājusi aizliegtā zonā. Tā tiešām bija Denisa istaba. Ikviena lieta un mēbele izstaroja puiša enerģiju un būtību.
Te bija divi jumta logi, kas uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Zem viena loga bija novietota gulta, kas ļāva vērties zvaigžņotajās debesīs. Man nevajadzēja pat apgulties gultā, lai saprastu, cik brīnišķīgs skats paveras. Šonakt debesis bija pārpildītas ar zvaigznēm.
Pie gultas atradās grāmatu plaukts. Tas bija liels un apjomīgs. Plauktos varēja atrast dažādu literatūru un, protams, zinātnisko fantastiku. Tā, jau skolā, Denisam ļoti patika, tāpēc nebiju pārsteigta, ieraugot, ka lielāko plauktu daļu aizņem tieši šāda veida grāmatas.
Te bija arī galds, uz kura stāvēja dators, kas šobrīd nebija ieslēgts. Pie datora bija vairāki mazāki plauktiņi spēļu un filmu diskiem.
Apgriežoties uz otru pusi, uz brīdi sastingu. Viena siena bija nolīmēta ar dažādām fotogrāfijām. Tā bija gandrīz pilna ar tām. Bija vēl brīvas vietas, bet tās noteikti ar laiku tiks aizpildītas.
Pamanīju Denisa bērnības fotogrāfijas un bildes no skolas laikiem. Ieraugot vairākās no tām sevi, pasmaidīju. Bija pat mūsu kopīgās fotogrāfijas. Bet es nebiju vienīgā meitene, ar kuru šeit Deniss bija kādā fotogrāfijā. Likās, ka viņš šeit ir uztaisījis tādu kā atmiņu sienu. Un noteikti tās bija labākās atmiņas. Sliktās jau parasti neviens nevēlas atcerēties.
Nedaudz nodrebinājos, jo pamanīju arī Niku. Ar brāli viņš bija daudz fotografējies un to te varēja redzēt. Te bija bildes, kur viņi spēlējas gan smilšu kastē, gan brauc ar kartingiem. Abi kopā ir izklaidējušiem peintbola laukumā un lēkuši ar gumijām. Viņam noteikti šobrīd ir ļoti grūti apzināties, ka brālis, kuru viņš tik ļoti mīl, ir izdarījis ko tādu. Es nezināju, kā palīdzēt Denisam to visu pārdzīvot.
Bez gultas, galda un grāmatu plauktiem, šajā telpā bija arī atpūtas krēsls vienam cilvēkam un televizors tieši tam pretī.
Pie atpūtas krēsla bija pavisam neliels žurnālu galdiņš uz kura mētājās dažādi auto žurnāli. Tikai pieejot pie krēsla pamanīju, ka tam blakus atrodas neliels ledusskapis. Nedomājot pavēru to vaļā un ieraudzīju, ka tas ir Denisa nelielais bāriņš. Tikpat ātri aizvēru to ciet. Uz brīdi biju aizmirsusi, ka atrodos vietā, kuru puisis nevienam nerādīja.
- Esmu sagatavojis maizītes un tēju, - Deniss mani izbiedēja, jo ienāca pavisam klusi.
- Piedod, - uzreiz atvainojos, ka esmu rakņājusies pa viņa mantām, jo likās, ka viņš to ir pamanījis.
- Viss kārtībā, - puisis mani mierināja, - Tu vari te skatīties visu, - viņš piebilda, - Un, ja vēlies aukstu aliņu, tad droši cienājies, - norādot uz ledusskapi, Deniss piebilda.
- Paldies, - biju pateicīga viņam par visu, ko viņš šovakar bija darījis manā labā.
Deniss nolika maizītes un tēju uz nelielā žurnālu galdiņa un atkāpās soli no tā.
- Nav par ko, - puisis atteica, - Es tagad atstāšu tevi uz kādu laiciņu, - Deniss paziņoja, - Domāju, ka tagad ir īstais laiks aizbraukt līdz tavējiem, - viņš paskaidroja, - Niks noteikti ir savās mājās un neviens mani nepamanīs, - puisis izteica minējumu, - Tas gan nozīmē, ka tu turpmāko stundu būsi viena.
- Es ieslēgšos šeit, - uzreiz atteicu, - Tikai mums vajag kaut kādu signālu, lai es zinu, ka tas, kas nāk, tas esi tu, - ieminējos, - Tavas mājas atslēgas noteikti ir vēl kādam, - paskaidroju, kāpēc man radās šāda ideja.
- Teorētiski atslēga ir tikai manai ģimenei, - Deniss piebilda, - Bet tev ir taisnība, - viņš piekrītoši teica, - Mums jāizdomā kaut kāds signāls, lai tu būtu droša, ka nāku es, - puisis palika domīgs, apsverot iespējamos variantus.
- Tu varētu piezvanīt trīs reizes pie durvīm, pirms nāc iekšā, - tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā.
- Bet, ja nu kāds nāk kopā ar mani, - Deniss skaļi prātoja, - Viņam liksies jocīgi, ka es zvanu, - puisis piebilda.
- Tieši tad tu nemaz nedomā zvanīt, - aizrādīju viņam, - Tieši tā es zināšu, ka neesi viens, - smaidot paskaidroju, - Ja tu piezvanīsi, es zināšu, ka esi viens, bet ja kāds ienāks mājās bez zvanīšanas, tad es būšu klusa un centīšos neizdvest ne skaņu, lai nenodotu sevi, - piebildu.
- Tā tiešām ir laba doma, - Deniss man piekrita, - Un, ja es atnākšu kopā ar kādu, tad zvanīšu pie durvīm tikai tad, kad tas cilvēks būs aizgājis un tu droši varēsi nākt ārā, - tas viss izklausījās tiešām saprātīgi un gudri.
- Sarunāts, - noteicu, - Bet tagad es tevi neaizkavēšu, jo vēlos, lai pēc iespējas ātrāk informē manējos, - uz brīdi apklusu, jo man ienāca prātā vēl kāda ideja, - Pagaidi, - apstādināju viņu, - Tev ir papīrs un pildspalva? - jautāju, - uzrakstīšu Renāram un Artūram nelielu vēstuli, lai pārliecinātu viņus, ka man tiešām nekas nekaiš, - izteicu skaļi savas domas.
- Tā ir lieliska ideja, - Deniss mani paslavēja, - Savādāk taču var gadīties, ka viņi man nenotic, - puisis piebilda, bet es ķēros pie vēstules rakstīšanas.
„Sveiks Artūr un Renār,
Lūdzu neuztraucieties par mani :* No rīta es tiku pārķerta pusceļā un aizvesta prom, lai nepaspētu uz tiesu. Tas viss bija Nika pirksts. Nevainojiet Denisu! Viņš man ir ļoti palīdzējis un šobrīd es esmu drošā vietā. Es negribu pagaidām izpaust kur tieši, jo baidos, ka apciemojot mani, jūs netīšām nodosiet Nikam manu atrašanās vietu. Es tiešām baidos, ka Niks jūs izseko. Viņš ir ļauns un man ir drošāk, kad neviens nezina, kur atrodos. Neizprašņājiet Denisu, jo arī viņš nespēs atbildēt uz šo jautājumu. Nododot viņam vēstuli, esmu jau citur!
Paziņojiet arī inspektorei Bildai par to visu. Man liekas, ka ir labāk, ka šobrīd Niks domā, ka joprojām esmu viņa pakļautībā. Vislabāk, ka jūs turpinātu manu meklēšanu un izliktos, ka esmu pazudusi. Viņš nepārbaudīs manu atrašanās vietu, jo tiek novērots, bet viņš nedrīkst uzzināt, ka esmu brīvībā. Iespējams, tieši tas palīdzēs pēc iespējas ātrāk noskaidrot visu iztrūkstošo informāciju.
Jūs esat paši labākie un neuztraucieties par mani.
Bučas, Marta.
Es ar Jums vēl noteikti sazināšos tuvākajā laikā :*”
Deniss man pasniedza arī aploksni. Es ieliku vēstuli iekšā un aizlīmēju to. Uz aploksnes uzrakstīju adresātu vārdus un atdevu to Denisam. Es ļoti ceru, ka viņi necentīsies izsekot Denisu, tā cerot atrast mani. Ceru, ka būšu viņu pārliecinājusi, ka Deniss nezina, kur esmu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-55/712037
