http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-35/706283
- Tieši tāpēc mēs negribējām tev to stāstīt, - dzirdēju tēta vārdus, atgriežoties virtuvē.
- Tu vēl esi mazs, un mēs zinājām, ka tu tā uztversi šo ziņu, - mamma bija apskāvusi manu mazo brāli, kurš raudāja no visas sirds. Viņš nekautrējās izrādīt savas sajūtas, jo brālim patiesi sāpēja tas, ko viņš bija uzzinājis.
Ieraugot, ka atgriežos virtuvē, Edgars izrāvās no mammas apskāviena, un pieskrēja pie manis. Viņš mani cieši apskāva un turpināja raudāt. Viņa skumjas arī manī izraisīja asaras. Kādu brīdi mēs abi stāvējām apskāvušies un raudoši.
- Viss ir labi, - es pirmā saņēmos un ierunājos, - Viss tiešām ir labi, - mierināju savu brālīti.
- Nekas nav labi, - Edgars šņukstot atteica, - Es taču viņam tik daudz par tevi stāstīju, - brālis jutās vainīgs, - Es viņam stāstīju visu, ko viņš vēlējās zināt, jo man nebija ne jausmas, - viņš klusi piebilda.
- Bet tu nezināji, - atgādināju viņam, - Neviens neko nezināja, - piebildu, cerot, ka tā nedaudz remdēšu viņa sāpes.
- Es viņu ienīstu! - Edgars paziņoja, - Ienīstu no visas sirds! - viņš krekla piedurknē noslaucīja savas asaras un paskatījās uz mani. Brāļa acis bija apsārtušas no ilgās raudāšanas, viņš bija raudājis jau tad, kad vēl atvadījos no Renāra.
- Es arī viņu ienīstu, - atzinos, - Un tieši tāpēc man ir jāpanāk, ka viņu soda, - piebildu.
- Mēs tev palīdzēsim, - mazais brālis sodīja, - Mēs tiešām nekur nebrauksim un visi kopīgi pierādīsim Nika vainu, - Edgars paziņoja, - Mammai un tētim ir taisnība, un mēs nedrīkstam tagad braukt ceļojumā, - viņš nopietni teica.
- Nesāc arī tu! - uzstāju, - Ar mani taču nekas nenotiks šīs pusotras nedēļas laikā, - atteicu, - Man blakus būs Artūrs un Renārs. Viņi neļaus, ka Niks man tuvojas, - pārliecināta teicu.
- Es arī gribu būt tev blakus, - Edgars iebilda.
- Tu būsi man blakus, kad atgriezīsies no Spānijas, - teicu, - Bet jums ir jābrauc un jāatpūšas, - paliku pie sava.
- Brauc ar mums! - brālis ierosināja.
- Tagad es nevaru, - noraidoši purināju galvu, - Otrdien man ir eksāmens, kuru nevēlos likt vēlāk. Un man jābūt uz vietas, ja nu policija vēlas vēl kaut ko uzzināt. Es vienkārši nedrīkstu nekur doties, - paskaidroju.
- Tu apsoli, ka būsi uzmanīga? - šie vārdi liecināja par to, ka esmu pārliecinājusi arī mazo brāli.
- Es apsolu, - piekrītoši pamāju, - Bet tu labāk dodies sakārtot somas, - ierosināju.
- Labi, - brālis apņēmīgi teica un negribīgi atlaida mani no sava apskāviena.
- Tev palīdzēt? - mamma piedāvāja brālim, bet viņš noraidoši purināja galvu. Visu šo laiku vecāki un Artūrs bija vērojuši mūs no malas, ļaujot, lai es pati visu izstāstu un paskaidroju savam mazajam brālim. Ja es to nebūtu spējusi izdarīt, tad viņi noteikti palīdzētu, bet, manuprāt, es pati lieliski tiku galā ar šo situāciju.
- Es pats tikšu galā, - brālis nopietni teica mammai.
- Es zinu, ka tiksi, - mamma viņam mīļi uzsmaidīja. Es zināju, ka viņa tāpat vēlāk pārbaudīs brāļa somu. Viņa taču nepieļaus, ka viņas jaunākais bērns dodas ceļojumā kaut ko aizmirstams mājās. Mamma, protams, brālim to neteiks, bet noteikti ieliks papildus kreklu un zeķes.
- Negaidīju, ka Edgars to uztvers tik smagi, - Artūrs atzinās, kad mazais brālis bija pametis virtuvi.
- Viņš ir jūtīgs bērns, - mammai gan tas nelikās jocīgi.
- Varbūt tiešām nevajadzēja neko teikt, - tētis sprieda.
- Kas izdarīts, tas izdarīts, - noteicu, - Viņš daudz sliktāk justos, ja mēs klusētu, - prātoju.
- Piekrītu Martai, - mammai piebilda, - Edgars ļoti labi saprot esošo situāciju, un viss būs kārtībā. Ceļojums uz Spāniju viņam nāks par labu.
- Jums visiem tas nāks par labu, - pielaboju mammas teikto.
- Tikai žēl, ka tu pati nevari doties mums līdzi, - tētim laikam bija iepatikusies brāļa ideja.
- Es viņu neizlaidīšu no savām acīm, - Artūrs apsolīja.
- Es turēšu tevi pie vārda, - tētis nopietni teica, - Es nevēlos, lai vēlreiz notiek tā kā salidojumā, - viņš laikam dusmojās, ka Artūrs nebija mani kārtīgi pieskatījis. Es ne mirkli nevainoju tajā brāli, bet šķiet, tētis gan domāja savādāk.
- Ervīn, mēs jau to visu pārrunājām, - mamma nikni iejaucās sarunā, - Nevaino Artūru! - tā izklausījās kā pavēle, nevis lūgums.
- Tētim ir taisnība, - Artūrs atteica, - Man vajadzēja kārtīgāk pieskatīt Martu, - arī viņš nebija sev to piedevis.
- Kas notiek? - neizpratnē uzlūkoju savu ģimeni, - Kāpēc jūs viens otru vainojat tajā, ko nevarējāt ietekmēt? - nopietni jautāju, - Niks bija visu kārtīgi izplānojis, un viņš būtu pacietīgi gaidījis visu nakti, kamēr būtu sagaidījis iespēju, kad palieku viena, - pārliecināta teicu, - Un, ja viņam tas nebūtu izdevies vakar, viņš mēģinātu citā dienā, - piebildu.
- Meitiņ, neuztraucies, - mamma redzēja, ka esmu uzvilkusies, tāpēc centās mani nomierināt.
- Es nebūšu uzvilkusies, ja jūs beigsiet vainot viens otru, - teicu, - Jūs nedrīkstat vainot viens otru! - atkārtoju pēdējos vārdus pavēles formā.
- Mēs nevainosim, - tētis uzreiz apsolīja.
- Es tikai tagad vēl vairāk tevi pieskatīšu, - brālis plati uzsmaidīja, jo zināja, ka nespēšu neatbildēt viņa smaidam.
- Varbūt uzreiz uzliec restes manam logam, - jokojot ierosināju, - Šķiet, es tāpat būšu kā cietumniece, - piebildu.
- Nav slikta doma, - tētis ar brāli reizē atteica.
- Tikai pamēģiniet! - lai gan jau atkal es draudēju, tomēr šoreiz tie bija mīļi draudi, - Jūs paši esat sakārtojuši savus čemodānus? - uzrunāju vecākus, novirzoties no iepriekšējā temata.
- Tētis jau savus piecus zeķu pārus, peldbikses un kreklu ielika somā. Vairāk viņam neko nevajadzēšot, - mamma pirmā atbildēja, - Man iet grūtāk, jo nespēju izdomāt, ko gribēšu vilkt saulainajā Spānijā.
- Jo vairāk tu aizmirsīsi, jo vairāk jaunu lietu iegūsi, - piemiedzot ar aci ieteicu.
- Vienu brīdi man arī bija tāda doma, - mamma smejoties atzinās.
- Tad jau rīt mēs varēsim doties tikai ar rokas bagāžām, - tētis secināja, - Mazāk somu, kas jānes, pašiem būs vieglāk, - viņš neiebilda, ka mamma plāno visas drēbes atstāt mājās.
- Problēma atrisināta, - piebalsoju tētim.
- Es taču jau no paša sākuma tavai mammai to biju ieteicis, - viņš piebilda.
- Un tu vēl domāji? - neizpratnē uzlūkoju mammu.
- Es domāju, ka viņš joko, - mamma atzinās.
- Man taču nav iebildumu iepriecināt savu sieviņu ar jaunu garderobi, - tētis piecēlās no savas vietas un devās samīļot mammu.
- Uz to es nevaru skatīties, - Artūrs protestēja, - Marta, sastādi man kompāniju, - brālis izvilka cigaretes un uzlūkoja mani.
- Labprāt, - piekritu viņam, jo pati labprāt šobrīd uzpīpētu vienu cigareti.
- Reizēm liekas, ka viņi ir precējušies tikai pāris nedēļas, - brālis piebilda, ejot ārā no virtuves, tik skaļi, lai to dzirdētu arī vecāki. Mamma iespurdzās, bet es klusi ieķiķināju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-37/707395
