http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-18/703707
- Kāpēc atbrauci viens? - vēlējos zināt, - Kur liki Agitu?
- Viņas tētis salauza roku, - brālis paskaidroja, - Teica jau, ka viss esot labi, bet viņa pati vēlējās par to pārliecināties. Tu taču zini kā viņa vienmēr uztraucas par savējiem, - Artūrs atteica.
- Es viņu ļoti labi saprotu, - piekrītoši pamāju. Ja kas tāds notiktu ar kādu no maniem vecākiem vai brāļiem, man arī nebūtu miers, kamēr neapciemotu viņus. It kā jau salauzta roka nav nekas ļoti traks, tomēr tas sagādā neērtības, un es vēlētos redzēt savām acīm, ka ģimenes loceklis jūtas labi.
- Tāpēc es varēšu visu vakaru pieskatīt tevi, - Artūrs uzmundrinoši teica.
- Mani nevajadzēs pieskatīt, - iebildu.
- Tu mani nemāci, - brālis ķircināja mani, - Satiksi vecos klasesbiedrus un atkal būsi gatava trakulībām, - viņš smaidot teica.
- Tā nebūs, - pārliecināta atteicu.
- Es tikai pieskatīšu tevi, - Artūrs neatkāpās.
- Meitiņ, vai esi izdomājusi, ko šodien vilksi mugurā? - mamma nākot uz virtuvi, jau no koridora jautāja, - Artūr! - viņa palika vēl priecīgāka, ieraugot vecāko dēlu savā priekšā, - Sveiks, - mamma piegāja un apskāva viņu.
Brālis jau sen bija pāraudzis mammu, un blakus viņam arī mamma izskatījās maza un neaizsargāta.
- Sveika, mammu, - Artūrs atbildēja apskāvienam, - Kā jums iet? – viņš uzlūkoja te tēti, te mammu.
- Nevaram sūdzēties, - tētis pirmais atbildēja.
- Man prieks dzirdēt, - brālis patiesi teica, - Kur sīkais? - viņš uzdeva kārtējo jautājumu.
- Kaut kur ar draugiem, - tētis atteica, bet es slēpu smaidu, jo zināju, ka viņš ir kopā tikai ar vienu cilvēciņu. Artūrs, protams, pamanīja manu slēpto smīnu.
- Māšel, sastādīsi man kompāniju? - brālis pajautāja, izvelkot no kabatas cigaretes.
- Marta taču nepīpē, - mamma uzreiz protestēja.
- Es jau neļaušu viņai pīpēt, - Artūrs uzreiz paskaidroja, - Vienkārši vēlos parunāties ar savu mazo māsu, - brālis piebilda.
- Es jau sabijos, - mamma atzinās un uzlūkoja mani, lai pārliecinātos, ka es tiešām netaisos iet pīpēt.
- Mammu es reizēm kompānijā uzpīpēju, bet ne jau ikdienā, - nomierināju viņu.
- Tas labi, - arī tētis mani paslavēja, lai gan bija kaislīgs pīpētājs jau desmitiem gadu, - Prieks, ka neņem slikto piemēru no manis un brāļa, - viņš paslavēja.
- Ejam? - Artūrs vēlreiz mani aicināja viņam pievienoties.
- Ejam, - piekrītoši pamāju un devos viņam līdzi.
Devāmies uzreiz uz mājas pagalmu, ne ielas pusi. Tur bija soliņš uz kura varēja pasēdēt un no virtuves mūs nevarēja redzēt, ja nu es tomēr nolemšu brālim sastādīt kompāniju un uzpīpēt. Ar katru brīdi stress manī tikai pieauga, varbūt cigarete ļautu nedaudz nomierināties, kaut gan es šaubījos, ka tā palīdzēs.
- Stāsti, - tiekot pagalmā brālis teica.
- Ko stāstīt? - tēloju muļķīti.
- Kur ir Edgars? - viņš jautāja tieši, - Tavs smīns lika noprast, ka viņš nav ar draugiem, - brālis izskatījās nedaudz uztraucies. Laikam baidījās, ka sīkais strādā kaut kādas muļķības.
- Viņam ir draudzene, - pieklusinātā tonī atteicu, liekot Artūram pārsteigumā ieplest acis, - Un nemaz netēlo pārsteigto, - pavēlēju, - Nesaki, ka tev viņa vecumā jau arī nebija simpātiju pret pretējo dzimumu, - liku viņam atminēties skolas laikus.
- Bet viņš ir mans sīkais bračka, - Artūrs aizdomājies teica.
- Nemaz jau tik sīks vairs nav, - iebildu, - Un šķiet, viņiem ir abpusējas simpātijas, - atklāju viņam šo mazo noslēpumu, - Tikai nedomā ķircināt Edgaru. Tas ir mans pienākums, - uzreiz aizrādīju.
- Man pat tādas domas nebija, - Artūrs atteica, - Man tikai joprojām liekas, ka viņš ir par mazu meitenēm, - brālis bija ļoti domīgs.
- Iedosi man arī cigareti? - redzot Artūru pīpējam, man radās vēlme darīt to pašu.
- Mamma mani nopērs, - viņš it kā protestēja, tomēr izņēma no kabatas cigaretes, - Tu par kaut ko uztraucies? - pēkšņi no temata par Edgaru, mēs sākām runāt par mani.
- Par salidojumu, - piekrītoši pamāju, - Vairumu no bijušajiem klases biedriem neesmu redzējusi kopš devītās klases, - paskaidroju.
- Tad jau būs interesanti viņus satikt, - brālis nesaskatīja tur nekādas problēmas, - Es neesmu redzējis labi ja kādus desmit no viņiem. Ar pārējiem regulāri sazināmies, - Artūram šī skola bija ļoti mīļa, un viņš ar prieku satikās ar skolas laika draugiem.
- Tad tev tas būs kā parasts tusiņš ar draugiem, tikai lielākā sastāvā, - biju ievilkusi pirmos dūmus un pūtu tos ārā. Es tiešām nesapratu, kas piesaista cilvēkus pie pīpēšanas un nespētu to darīt katru dienu, bet pagaidām tā nedaudz nomierināja domas.
- Tā varētu teikt, - brālis man piekrita, - Bet tu tik ļoti neuztraucies. Četru gadu laikā cilvēki mainās, bet ne jau tik ļoti, lai tu no viņiem baidītos, - Artūrs smejoties piebilda.
Bet tieši no tā jau es baidījos visvairāk. Ja nu nezināmais nebūs vispār mainījies vai arī palicis vēl briesmīgāks kā toreiz. Ja nu viņš centīsies atkārtot pagātnē izdarīto? Vai es viņu šādā veidā neizprovocēju? Vai šoreiz es tiešām spēšu sevi pasargāt? Man bija izdevies nolikt uz lāpstiņām pat Renāru, tātad manas apmācības man nākušas tikai par labu, bet vai viņš nebūs divreiz lielāks par Renāru? Un varbūt es vienkārši sastingšu, kad ieraudzīšu tieši viņu.
- Marta, kur tu pazūdi, - likās, ka Artūrs man jau kādu laiku kaut ko stāsta, bet es vienkārši skatos uz rožu krūmu, dārza stūrī, un pīpēju. Es tiešām nedzirdēju ne vārda no viņa teiktā.
- Ko? - vainīgi uzlūkoju viņu, - Piedod, ka neklausījos, - no visas sirds atvainojos.
- Tu tikai pārliecini mani arvien vairāk, ka nedrīkstēšu tevi izlaist no acīm, - brālis noraizējies teica.
- Viss ir kārtībā, - meloju viņam, - Nevaru saprast ko vilkt mugurā, - sekoja vēl lielāki meli no manas puses.
- Tev taču skapis ir pilns, - viņš atteica, - Vismaz tāds tas ir bijis vienmēr, bet sievietēm jau nekad nav ko vilkt mugurā, - Artūrs nopūšoties piebilda un lika man iesmieties.
- Agitai ir līdzīgi? - painteresējos.
- Vai tad ir kāda sieviete, kurai tā nav? - brālis tēloja patiesu izbrīnu.
- Vēl nav piedzimusi, - smejoties atteicu.
- Man arī tā liekas, - viņš man piekrita.
- Viss, es vairāk negribu, - nodzēsu līdz galam nenopīpēto cigareti un iemetu pelnu traukā.
- Iesi pārbaudīt skapja saturu? - Artūrs apvaicājās, - Vēl jau ir laiks, lai aizskrietu līdz veikalam un nopirktu kaut ko jaunu, - viņš ieminējās.
- Jaunas kleitas atrašanai vajadzētu vismaz pāris stundas, - skaļi prātoju, - Un tas, savukārt, būtu ļoti nogurdinoši, it īpaši, ja neko neizdotos atrast, - turpināju runāt vairāk ar sevi kā brāli, - Es labāk mēģināšu atrast kaut ko pati savā skapī un tad man būs laiks vannai un atpūtai.
- Tu tiešām esi apķērīga māsa, - Artūrs paslavēja.
- Paldies, - pateicos par komplimentu.
- Tu tikai uzreiz dodies augšā, lai mamma nesajūt, savādāk viņa būs bēdīga, - brālis vēl ieteica.
- Ja nu kas, tad tu mani piesedz, - palūdzu viņam un ļāvu, ka Artūrs pirmais ieiet istabā, bet pati devos uz savu istabu, lai paņemtu visu nepieciešamo ilgai relaksācijai vannā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-20/703953
