http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-16/703288
- Marta, kas notika? - Renārs atkārtoja savu jautājumu, - Ko es izdarīju? - viņš stāvēja man tieši aiz muguras un vēroja kā es histēriski cenšos savākt savas mantas.
- Tā nav tava vaina, - sametot visu somā, ātri uzvilku atpakaļ svārkus un krekliņu, kas nu bija mitri peldkostīma dēļ.
- Kā tad? - Renārs izskatījās apjucis.
- Mana, - godīgi atzinos, - Man likās, ka es varēšu, - paskaidroju. Es biju gatava raudāt, bet turējos, jo viņam nebija jāredz manas asaras, - Tā tiešām nav tava vaina, - klusi teicu, - Es tev lūdzu, vienkārši aizmirsti par mani. Tā būs vienkāršāk.
- Kam vienkāršāk? - Renārs nebija gatavs atkāpties, - Tev vai man? - viņš jautāja.
- Tev, - uzreiz atteicu, - Tici man, tev būs vienkāršāk bez manis, - ar rūgtumu atzinu.
- Nu, ja tev tā liekas, - viņš piekāpās, - Bet, manuprāt, tu kļūdies, - viņš vēl piebilda.
- Nekļūdos, - nu es vairs nespēju noturēties. Es ātri apgriezos un gāju mājās. Asaras ritēja pār maniem vaigiem un es ļāvu sev raudāt.
Viņš bija lielisks puisis. Viņa skūpsti mani reibināja un apbūra, bet tā pagātne nelika mani mierā. Renāra pieskārieni sākumā likās tik jauki, bet tas cūka tomēr ņēma virsroku. Kāpēc viņam jāielaužas manā prātā ikreiz, kad es beidzot jūtos labi? Kāpēc viņš neliek mani mierā?
Man bija palikuši vairs kādi piecpadsmit metri līdz vietai, kur tas toreiz notika. Tagad krūmi bija izauguši vēl lielāku un tie likās daudz baisāki kā toreiz. Es centos aizgaiņāt visas domas un pagriezu galvu, lai neskatītos uz tiem.
- Marta! - kāds uzlika savu roku uz mana pleca. Es biju tik ļoti iegrimusi sevī, ka nedzirdēju, ka kāds tuvojas man.
Pašaizsardzības skolā biju iemācījusies, kā jārīkojas šādās situācijās. Strauji pagriežoties un paņemot sekotāju uz izbrīnu, es ar rokām sagrābu viņa roku, bet ar kāju paliku padeni.
- Šoreiz tu to neizdarīsi! - skaļi iesaucos, jo sekotājs atradās uz zemes un šokēts skatījās uz mani.
- Tas ir sāpīgi, - Renārs atzinās, - Atlaidīsi lūdzu manu roku, - viņš gaidīja, kad atbrīvošu viņu, bet es joprojām biju pārāk apjukusi.
- Kāpēc tu man sekoji? - dusmojos uz viņu un, atlaižot puiša roku, atkāpos pāris soļus atpakaļ.
- Ko es šoreiz neizdarīšu? - Renārs nopietni jautāja, un lēnām cēlās kājās.
- Es nedomāju, ka tas esi tu, - nervozi atteicu, jo mana sirds joprojām neprātīgi dauzījās. Uz brīdi biju pārliecināta, ka tas ir puisis no pagātnes.
- Nu to jau es sapratu, - Renārs atteica, - Kuru tu te gaidīji? Vai pareizāk negaidīji? - viņš joprojām bija domīgs un nopietns.
- Nevienu, - nedroši uzlūkoju viņu, bet tikpat ātri novērsos. Man bija grūti viņam šobrīd skatīties acīs.
- Tu esi raudājusi, - Renārs pamanīja manas apsārtušās acis, - Tu raudāji manis dēļ? - nu viņš kļuva atkal mīļš, un tas man nepatika, jo nespēju pretoties viņam šādā situācijā.
- Sevis dēļ! - spītīgi atteicu, - Tu taču redzi, ka esmu dīvaina, - norādot uz zemes pleķi, kur vēl nesen gulēja viņš pats, atgādināju, - Tev tiešām būs labāk bez manis, - pārliecinoši teicu, - Un vispār! Kāpēc tu man sekoji? - vēlējos zināt.
- Tu aizmirsi savu žurnālu, - Renārs to pasniedza man. Nebiju pat pamanījusi, ka viņam ir kaut kas rokās.
- Paldies, - pateicos un pagriezos, lai dotos prom.
- Bet tās vakariņas tāpat paliek spēkā, - Renārs noteica, - Tiklīdz pabeigšu bakalaura darbu, es ieradīšos pie tevis un vedīšu vakariņās, - viņš arī mācēja būt spītīgs.
- Jā, jā, - neticīgi noteicu un gāju mājās. Jutu viņa skatienu, kas mani pavadīja līdz pat ielas galam. Es neatskatījos. Ne reizi nepagriezos, lai gan ļoti vēlējos. Ja es pagrieztos un viņš to pamanītu, tad viņš saprastu, ka neesmu vienaldzīga. Bet es nedrīkstēju izrādīt šīs jūtas. Es nedrīkstēju viņam sarežģīt dzīvi.
Nokļūstot pie mājas, sapratu, ka iespējams pavadīšu pēcpusdienu ārpusē. Es taču nebiju paņēmusi mājas atslēgas, un ejot prom, durvis slēdza ciet Edgars. Es nevēlējos zvanīt brālim un traucēt viņu randiņā ar Agnesi.
Pieejot un pārbaudot, secināju, ka neesmu kļūdījusies. Paskatoties telefonā, zināju, ka vecāki būs pēc kādas stundas.
Iekārtojoties turpat uz lieveņa, izņēmu Renāra atnesto žurnālu un sāku to šķirstīt. Tālāk par ievadrakstu man nebija sanācis tikt, bet nu izskatījās, ka beidzot varēšu pievērsties lasīšanai.
Ļoti piesaistīja viens no rakstiem. Tajā bija vairāki stāsti par meitenēm, kas piedzīvojušas to pašu, ko es. Viņas visas aprakstīja kā tikušas galā ar saviem iekšējiem dēmoniem. Galvenā atziņa, ko sapratu, bija tas, ka man jāsatiekas ar šo pagātnes rēgu, ja vien vēlējos turpināt savu dzīvi kaut cik normāli. Trīs no rakstā pieminētajām meitenēm, atzinās, ka pēc šīs tikšanās viņām palika vieglāk. Viņas ieraudzīja cik nožēlojami ir tie cilvēki, kas viņām to nodarīja un pāris meitenēm pat sava pāridarītāja beigās bija žēl. Viena meitene pēc šādas tikšanās, lūdza psihoterapeita palīdzību, bet nu viņai dzīvē viss tiešām esot nokārtojies. Piektā meitene nebija tikusies, jo viņa joprojām nezināja, kurš tas ir. Viņa atklāti teica, ka cer tomēr kādreiz viņu satikt, jo saprot, ka savādāk netiks līdz galam tam visam pāri.
Vai man šo rakstu vajadzēja uztvert kā sava veida zīmi? Varbūt man tiešām vajadzēja doties uz salidojumu. Ja nu es viņu tur satieku. Varbūt man vajadzēja viņu satikt. Iespējams es nonākšu pie tādas pašas atziņas kā pārējās. Varbūt arī mans pāridarītājs ir nožēlojams un spēj iegūt savu tikai šādā veidā.
Pēc šiem gadiem man neko nedotu iesniegums policijā, jo es neko nespētu pierādīt, tomēr varbūt es spētu brīdināt kādu citu, ja vien atklātu, kurš tas ir. Līdz cik gadiem es bēgšu pati no sevis? Vai tiešām esmu gatava to darīt arī turpmākos piecus gadus līdz nākamajam salidojumam skolā? Un nav jau nekur teikts, ka viņš būs šajā. Varbūt beigās man nekas cits neatliks kā gaidīt vēl piecus gadus un tad vēl un vēl.
- Meitiņ! - tētis mani iztraucēja no pārdomām. Nebiju dzirdējusi kā viņš iebrauc pagalmā ar savu auto, - Mēs nu gan mīļi sagaidām savu bērnu, - to viņš vairāk teica mammai, ne man. Abi vecāki bija ieradušies kopā.
- Sveiks, tēt, - piecēlos un devos viņu apskaut, - Čau, mammu, - samīļoju arī viņu, - Paldies par žurnāliem, - pateicos.
- Kā tad tu tiki pēc tiem, ja tagad sēdi aiz durvīm? - mamma nesaprata.
- Pirms tam mani ielaida Edgars, bet tad mēs gājām uz pludmali, - ātri paskaidroju, - Viņš satika draugus, bet es aizmirsu viņam pajautāt atslēgas nākot mājās, - smaidot piebildu, - Pati vainīga, - paraustot plecus atteicu.
- Šķiet, šodien būs jāatver kāda sarkanvīna pudele, - tētis slēdzot vaļā mājas durvis ierunājās, - Mums taču jānosvin vienīgās meitiņas ciemošanās, - viņi tiešām bija sailgojušies pēc manis un tas mani aizkustināja.
- Bet es jau vakar nopirku siera kūku, - mamma lepni piebilda, - Tev taču joprojām tās garšo? - viņa jautājoši uzlūkoja mani.
- Siera kūkas nevar pārēsties, - vēlreiz samīļoju mammu, jo kamēr biju Rīgā, pat nelikās, ka esmu tik ļoti noilgojusies.
- Kas tad nu? - mamma bija patīkami pārsteigta par maniem mīļuma uzplūdiem.
- Turpmāk braukšu biežāk, - atzinos, - Es došos ātri pārģērbties un tad pievienošos jums, - norādot uz joprojām mitro krekliņu teicu.
- Sarunāts, - abi vecāki reizē atteica.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-18/703707
