- Sveika, piedod, ka kavēju! - Uzsmaidīju Dārtai, kura mani jau gaidīja.
- Viss kārtībā! - Dārta izskatījās uztraukusies, pamazām arī mani sāka pieaugt uztraukums, jo es nezinu, ko šī saruna man atnesīs. Pasūtijušas tēju, mēs sēdējāsm, es nolēmu nesākt pirmā un gaidīt ko teiks Dārta.
- Piedod man! - Dārta skatījās uz mani.
- Lūgt piedošanu ir viegli. - Mazliet ironiski piebildu.
- Es zinu, es rīkojos cūcīgi. - Dārta vainoja sevi.
- Atbildi tikai uz vienu jautājumu, kāpēc? Skaudība, vai kas tev bija uznācis? - Vēlējos zināt taisnību.
- Es.... es, tik tiešām nezinu, kas tajā mirklī man bija uznācis. - Dārta uz mirkli apklusa, bet tad turpināja - Man pietrūka tā laika, kad bijām mēs abas. Kad sagāji ar Mārtiņu, man likās, ka viss ir cauri, ka es tev vairs nebūšu tik svarīga. Tāpēc sastāstīju, ka tev ir citi, ka tu krāp un nu tu jau zini! - Dārta nokāra galvu un piebilda - Rīkojos, kā pēdējā stulbene, kā bērns kaut kāds, piedod! - Un viņa ar savām zilajām acīm ieskatījās man acīs!
- Un tikai Mārtiņa dēļ? - Nespēju noticēt, ka tas strīds ir tikai Mārtiņa dēļ - Un Kate?
- Kate? - Dārta pārjautāja.
- Jūs, taču pēc tam bijā lielas draudzenes. - Paziņoju.
- Viņai vienkārši patika, ka redz es pret tevi nostājos, tu taču zini, Kati! - Dārta paziņoja un iedzēra tēju.
- Labi, es ceru, ka tu man vairs nemelo, un ceru, ka saproti, ka mūsu draudzība nebūs tāda kā agrāk?! - Noteicu un vēroju Dārtu.
- Protams, gan jau tu redzēsi, viss būs kā agrāk! - Dārta smaidot paziņoja. - Paskaties, kas tad tur ir ieradies. - Dārta neuzkrītoši ar galvu norādīja virzienu, neuzkrītoši paskatījos norādītajā virzienā. Tur ieraudzīju bariņu no mūsu skolas, starp viņiem bija Rihards un Kate.
- Viņi ir kopā? - Pievērsos Dārtai.
- It kā neesot, bet skaidri neviens nezina. - Dārta paziņoja.
- Skaidrs! - Samaksājot par tēju piecēlos sāku vilkt mētelīti - Man jāskrien, Mārtiņš ciemos nāks, un tāds drūms laiks, ka negribas īpaši vēlu iet mājās. - Apskāvu Dārtu un devos uz izejas pusi. Tieši, tad, kad paskatījos uz Rihardu, viņš ieraudzīja mani, mūsu skatieni uz mirkli sastapās, bet tad es ātri izgāju no kafejnīcas.
- Ja jūs zinātu, kāds ārā pretīgs laiks! - Ieejot mājās teicu vecākiem, jo zināju, ka jau no darba viņi ir pārnākuši.
- Zinām, zinām! - Mamma no blakus istabas bļāva. - Tev ciemiņš, nāc uz šejieni.
Noģērbusies, iegāju viesistabā un tur jau mani vecāki runāja ar Mārtiņu.
- Tu jau te? - Biju pārsteigta.
- Nu, protams! - Mārtiņš apskāva mani. Sārtums izagās manos vaigos. Kaut ar Mārtiņu esam kopā jau gadu un mani vecāki viņu pazīst, es joprojām jūtos neveikli, kad vecāki mūs redz kopā.
- Ejam uz manu istabu! - Noteicu un vedu Mārtiņu aiz rokas uz savu istabu.
