Uzreiz jau pateikšu, ka par Mansarda 2013. gadā izdoto Vladislava Todorova „Dziftu” man nav daudz ko pastāstīt. Un ne tāpēc, ka grāmatai būtu kāda vaina vai kā savādāk, nē, tā vienkārši nav izstāstāma tā, kā es to būtu gribējis izstāstīt. Tādēļ vien ir labāk paklusēt, bet ne pavisam, ha. Starp citu, šo grāmatu jau sen biju ievērojis uz izdevīgā galda, taču nekad nebiju iedomājies, ka tā man būs vajadzīga. Palasot aizmugurējo vāku, es katrreiz no jauna iedomājos, ka man to vajag, tomēr kāda iekšēja balss liedza man to gribēt, jo uz priekšējā vāka skaidri un gaiši (vārda tiešākajā nozīmē, jo vāka fons ir melns, kamēr uzraksts, kas par to vēsta – balts) bija teikts, ka tas ir melnais detektīvs. Lai kas arī tas nebūtu, es zināju, ka detektīva žanrs man īsti neiet pie dvēseles un līdz šim pat nebiju šāda veida grāmatas sev tuvumā pielaidis. Tāpēc arī šo grāmatu vienmēr no jauna atraidīju savam tvērienam. Un tā es darīju līdz pat dienai, kurā Mansards lielu daļu savas bagātības atdeva par nieka vienu eiro. Stāvēdams uz kāpnēm garajā rindā, es dzirdēju kādu sakām, ka šī grāmata ir slikti iztulkota. Ceru, ka nekļūdos un runa bija tieši par šo „Dziftu”. Ticis Mansarda pagrabā, es atkārtoti atvēru šo grāmatu un, ilgi nedomājot, nospriedu, ka ir jāpaņem. Un nebiju vīlies, jo jau autobusā uz laukiem es iesāku to lasīt...
Stāsts sākas ļoti pasen. Tobrīd mana māte ir tieši divdesmit piecus mēnešus jauna. 1963. gada 21. decembrī galvenais varonis iznāk no cietuma, kurā pavadījis ne visu sev piespriesto laiku, un stāv cietuma priekšā. Šāda aina ir pazīstama no daudzām filmām, tāpēc nav grūti iedomāties, kā tas viss tur izskatās. Protams, katrā vietā jau sava aura, bet tomēr. Aprakstītās izjūtas un atgriešanās atpakaļ iepriekšējās dienās, mēnešos un gados, caurvij šo darbu, kurš norit tieši vienu diennakti. Kodi (tā sauc romāna varoni!) no cietuma priekšas tūlīt pat arī savāc un piespiedu kārtā aizved prom, lai gan viņam bija gluži citi plāni. Viņš tiek sists, nopratināts, un viņš bēg... utt. Spriedze pārspēj jebkuru iepriekš izfantazētu ainu. Starp citu, visā tajā figurē kāds dārgakmens, kas tad arī ir galvenais iemesls, kāpēc tas viss notiek tieši tā, kā tas notiek... 22. nodaļā viņš satiek savu Adu. Tā ir viskaislīgākā nodaļa. Vēlāk rodas plāns, kas saistīts ar dimantu, un abi dodas uz kapiem. Tur tiek izspēlētas romāna pēdējās ainas. Tās gan labāk nestāstīt rakstā, kurš varētu kādam sagandēt gribēšanu šo visu lasīt, ha! Tur bija nodevība. Bet vispār ir tā, ka starp to visu man kaut kas tomēr netapa skaidrs un viss beidzās diezgan mistiski. Varbūt tāpēc vien, ka es to visu lasīju lielā steigā, jo tobrīd mana darbadienas pauze gāja uz beigām. Varbūt jāpārlasa pēdējās nodaļas?
