Čau! 
Es esmu spoce crazyzebra! Vēlos jūs iepazīstināt ar savu stāstu! 
Šis ir mans pirmais stāsts. Ja vēlies turpinājumu, tad lūdzu izsaki kritiku, komentē, novērtē.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------- Ievads.
Iepazīsties ar Nelsonu ģimeni! Mammas nekad nav mājās, jo viņa vienmēr strādā. Turpretī tētis vienmēr ir mājās, bet viņš tikai skatās televizoru. Vecākā māsa vienmēr mācās. Katru savu brīvo minūti viņa pavada pie rakstāmgalda. Brālim galvā tikai videospēles un palaidnības. Diezgan dīvaina ģimenīte. Bet šis stāsts nebūs ne par vienu no viņiem. Šis stāsts būs par Alisiju- jaunāko Nelsonu ģimenes locekli. Meitenei ir tikai pieci gadiņi. Bērnudārzā viņa neiet, draugu viņai arī vēl nav. Tētis, māsa un brālis par viņu neinteresējas, bet mammai vienkārši trūkst laika... Alisija ir viena, bet viņai nekad nav garlaicīgi. Nelsonu ģimene dzīvo kādā vecā, drūmā mājā, kas atrodas tieši pie meža. Mežā ir tik daudz interesantu lietu! Kāpēc lai to neizpēta? Mazā Alisija vēl nezin, ka drīzumā viss mainīsies. Viņa ne tikai iegūs jaunu, neparastu draugu, bet arī uzzinās, kas ir īsts prieks, īstas bēdas, īstas nepatikšanās, un protams, kas ir īsta draudzība...
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
1. nodaļa
"Mammu, kāpēc debesis raud?" ziņkārīgi jautāja Alisija. Viņa kopā ar savu mammu virtuvē gatavoja vakariņas.
"Es nezinu," mamma nosmējās un palūkojās uz loga pusi. Ārā plosījās vētra un lija stipršs lietus. Alisija piespieda savu mazo snīpi pie loga un skatījās, kā līst lietus.
"Tu Tiešām nezini?" meitene vēlreiz pārjautāja. Šoreiz mamma klusēja.
Meitene domāja, ka mamma cenšas atcerēties, kāpēc debesis raud. Bet mamma par to nemaz nedomāja. Viņai galvā bija tikai darbs. Darbs, darbs un darbs. Viņa atskatījās uz savu meitu. Mamma bija pateicīga par katru minūti, ko varēja pavadīt kopā ar Alisiju. "Ak, mazā, mīļā Alisija! Cik ļoti es vēlētos pavadīt vairāk laika ar tevi! Tu man vienmēr piedod, kad es saku, ka man nav laika. Tu man vienmēr piedod, kad es kaut ko aizmirstu. Bet es sev nekad to nepiedošu. Ja tev nebūtu pieci gadi, es tev to visu pateiktu. Bet tagad tu esi pārāk maza, tu nesapratīsi" viņa domāja. Iestājās klusums. Varēja dzirdēt, kā lietus lāses nokrīt uz palodzes. Šis bija patīkams klusums. Bet jau pēc dažām minūtēm šo klusumu pārtrauca tēvs, kas nikns kā vilks ieskrēja virtuvē.
"Gatavo ātrāk! Es gribu ēst!" viņš nokliedzās. Acumirklī stipra alkohola smaka izplatījās pa virtuvi. Mammas acis iepletās.
" Džon, ku atkal dzēri?" viņa bailīgi pajautāja. Tēvs dzēra bieži. Un kad viņš bija piedzēries, viņš bija nekontrolējams. Tad viņš visu laiku kliedza, visus sita un uzvedās vienkārši riebīgi.
"Kas tev par daļu, Linda?" viņš uzkliedza mammai virsū, tad iesita viņai. Viņa nokrita uz zemes.
"Mammīt!" izbīlī iekliedzās Alisija. Viņa metās pie Lindas. Asaras bija samaisījušās ar asinīm, un mammas seja izskatījās atbaidoši. Džonam tas ne pavisam nepatika. Viņš sagrāba mazo meiteni aiz rokas un cieši turēja viņu.
"Laid mani vaļā!!!" arī no Alisijas acīm bira asaras.
"Laid viņu vaļā," Linda piecēlās. Viņai ļoti nepatika, kad kāds aizskar viņas bērnus.
"Nesaki man, kas man ir jādara!" Džons nokliedzās. Viņa seja bija sarkana no dusmām. Viņš sažņaudza Alisijas roku vēl stiprāk. Meitene aiz sāpēm iekliedzās.
"Atlaid viņu vaļā. Vari sist mani, bet tikai ne viņu," mamma jutās pavisam bezpalīdzīga. Alisijai izdevās atbrīvoties un viņa metās uz durvju pusi.
''Alisij!" mamma kliedza, bet bija par vēlu. Mazā meitene izskrēja ārā no mājas un devās uz vienīgo viņai zināmo vietu - mežu.
Alisija skrēja, un skrēja, un skrēja. Tik ātri viņa vēl nekad nav skrējusi. Asaras bira no viņas acīm. Ārā bija šausmīgs laiks. Vētra plosījās koku galotnēs. Lietus nevis lija, bet gāza. Asaras aizmigloja viņas skatienu. Meitenei trūka elpas. Viņa gribēja apstāties, bet Alisijai šķita, ka viņai kāds seko. Varbūt tas bija viņas tēvs. Meitene ļoti gribēja tagad būt savā gultā un izlikties, ka tas bija sapnis. Tikai ļauns joks. Jā, tēvs bija sitis māti jau neskaitāmas reizes. Bet vēl nekad nebija sitis līdz pat asinīm. Nekad vēl...
Te pēkšņi Alisijas kāja aizķērās aiz liela koka stumbra. Stiprā vētra to bija nogāzusi. Meitene nokrita ar lielu blīkšķi un ievaidējās. Viņa savainoja savu kāju, un nu vairs nevarēja piecelties. Alisija apsēdās. "Kas būs, ja mani neviens neatradīs?" viņa domāja. Tās taču nevarēja būt beigas! Te pēkšņi vējš un lietus mazliet pierima. Alisija paskatījās augšup. Tieši viņai priekšā stāvēja garš, tievs vīrs. Viņam mugurā bija melns uzvalks un melna kaklasaite. Viņa āda bija balta. Meitene rūpīgi apskatīja svešinieku. Te pēkšņi viņa iekliedzās. Svešiniekam nebija sejas. Tādu cilvēku viņa redzēja pirmo reizi. Garais vīrs pietupās un nu "skatījās" tieši uz meiteni. Viņš vairs nelikās tik ļauns.
"Kā tevi sauc?" Alisija nu jau pavisam droši pajautāja. Bet svešinieks neatbildēja. Viņš palīdzēja Alisijai piecelties, bet meitene ātri vien nokrita zemē vaidēdama. Uz viņas labās kājas bija liels pušums. Šoreiz svešinieks paņēma viņu savās garajās rokās un pagriezās uz otru pusi. Nepagāja ne minūte, un viņi sāvēja netālu no Alisijas mājas. No mājas puses varēja dzirdēt skaļus saucienus.
"Alisija! Alisija! Kur tu esi!" kliedza meitenes māsa Vikija.
"Alisij, nāc atpakaļ!" kliedza arī viņas brālis Aivars.
"Lūdzu, atsaucies!" izmisīgi kliedza Linda.
"Alisij!" nu arī tēvs saprata, ko viņš izdarīja.
Mazā meitese palūkojās uz svešinieku. Viņš nolika Alisiju zemē.
"Paldies," meitene klusi nočukstēja. Svešinieks jau grasījās iet prom, kad Alisija viņu apstādināja.
"Es tevi vēl satikšu?" viņa pajautāja. Svešinieks pamāja ar galvu. Alisija uzsmaidīja.
"Un tomēr, kā tevi sauc?" viņa ziņkārīgi pajautāja. Svešinieks atkal klusēja.
"Nekas, es tevi saukšu par misteru bez sejas, labi?" viņa pajautāja. Misters bez sejas pamāja ar galvu un nozuda. Alisija smaidīja.
"Alisij, kur tu esi?" viņa izdzirdēja savas mammas izmisīgos kliedzienus.
"Mammu! Mammu!" viņa atsaucās. Jau pēc dažām sekundēm viņa atkal bija kopā ar savu ģimeni...
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Nu, kā tev šķiet. Vai man turpināt rakstīt šo stāstu? 
Turpini! 
