Čau visiem , kas izlēmuši izlasīt manu stāstu . Jāatzīst esmu pilnīga iesācēja rakstīšana , bet es dievinu lasīt grāmatas un arī stāstus , kas tiek publicēti Spokos.lv . Tā kā esmu izlēmusi sākt publicēt savu stāstiņu , kas ir man ļoti mīļš un kurā es izlieku visu savu sirdi un dvēseli . Jā , man klibo gramatika , bet ar to es esmu apņēmusi cīnīties , jo zināt gramatiku ir stilīgi , hehe . Rakstiet savus viedokļus , kritiku pieņemu , jo velos augt .
Es lēnām pagriezos uz sāniem un pārvilku pūkainā pleda malu pāri galvai . Man nemaz negribējas pamest ērto guļvietu , bet modinātāja signāls , kas par sevi atgādināja ik pēc 5 minūtēm sāka man krist uz nerviem . Ar pieklusinātu vaidu ,piespiedu sevi piecelties sēdus un izstaipīties , muskuļi bija stīvi un mugura nepatīkami nokrakšķēja .
-Velns parāvs , aizveries , es tevi dzirdēju - Nikni norūcos telafona virzienā , kas atkal pavisam kaitinošā veidā man atgādināja , ka no celšanas neizsprukšu .
Ar lēnām kustībām izslīdēju no gūltas un piegāju pie loga . Ar strauju kustību atvilku aizskarus , pretī man pavēras iela , kas bija tikpat tukša kā mana dvēsele . Atverot logu , es ievilku dziļu elpu un sāku skaitīt līdz desmit ar klusu , bet gana naivu cerību , ka tas mani nomierinās . Klusi nopūtos un devos vannas istabas virzienā . Pieejot pie spoguļa cilvēks redz savu atspūlgu ne tā ? . Man ielūkojoties spogulī šķita , ka redzu savu dvēseli , man riebās apzināties , ka es redzu vairāk .
Es pieliecos , lai noskalotu seju ar aukstu ūdeni , kad ūdens pieskārās manai ādai es sarāvos , es jutos tā it kā būtu saņēmusi asu pliķi . Tas lika man atgriezties realitātē un saprast , ka pat aukstais ūdens neiznīdēs manus dēmonus . Es pacēlu skatienu un sastapos ar savu atspūlgu . Mani uzreiz pārņēma sajūta , ka spogulis sašķīst sīkās drumslās tieši ta pat kā pirms laika sašķīda mana dvēsele . Pat , ja man nepatika redzēt savu atspūlgu , citi taču mani redzēja . Vai mans acu skatiens un uz sejas rūpīgi uzliktā maska ir gana pārliecinoša , lai maldinātu apkārtējos un viņi tam noticētu ? .
Es pasmaidīju un pārliecinoši kārtējo reizi sev galvā atkārtoju , ka man viss izdodas . Un kā jau ierasts saules pinums sažņaudzās , jo es kārtējo reizi meloju , bet es biju iemācījusies to ignorēt .
Es izlaidu no pajukušās copes savus garos , cirtainos matus . Es ļāvu tiem krist pār pleciem un mugurai kā Niagāras ūdenskritumam . Es tos lēnām sāku ķemmēt un pie manis atgriezās bērnības atmiņas . Mamma cītīgi katru rītu pina tos uz bērnudārzu un sākumskolu , lai es varētu lielīties ar vissskaistāko matu sakārtojumu . Mana idille neilga ilgi , jo mani iztraucēja spēcīgs sitiens pa durvīm un skaļas lamas .
-Sīkā , velcies ārā , man arī ir vajadzības -
-Jēziņ un tāpēc kā nenormālam ir jādauza durvis , Kris ? -
- Sīkā , es nejokoju , velcies laukā -
-Ok , ļauj man iztīrīt zobus -
Es atgriezu ūdenskrānu un pieķēru sevi smaidam , bet šis nebija mākslīgs smaids . Jāatzīst brāli kaitināt vienmēr bija patīkami . Kris turpināja lamāties , bet es sāku smieties .
-Jēziņ , ej lejā un tur nokārto savas vajadzības -
Pa ausu galam dzirdēju kā brālis noskrien uz pirmo stāvu . Kad biju savedusi sevi kārtība atgriezos savā istabā un beidzot izlēmu apģērbties . Savas melnās treniņbikses nomainīju pret melnām džinsu biksēm ar ieplēstiem ceļiem , bet pelēko t-kreklu ar melnu topiņu . Atcerējos , ka jāsakārto skolas soma tāpēc žigli paķēru savu melno Adidas mugursomu un sametu visas nepieciešamās klades un grāmatas . No datorkrēsla atzveltnes paņēmu ādas jaku un iepūtu savas mīļākās smaržas .
Vēl tikkai 3 gadi un tu būsi brīva , es skandināju sev galvā . Apzinoties šo faktu manā vēderā sāka dejot tauriņi , bet tie ātri vien tika novākti , jo sāka darboties mana loģiskā smadzeņu puse , kas man atgādināja , ka šie 3 gadi ir vēl tikkai priekšā .
-Mēs izveidosim grafiku kurš un , kad lietos vannas istabu - Es pagriezos pret runātāju , Kris bija atspiedies pret manas istabas durvju aili un , protams , bija savā elementā .
-Laba doma , vēlu veiksmi grafika sastādīšanā - mīļi pasmaidīju viņa virzienā .
- Es to nopietni , Elaiksa - brālis sarauca uzaci runājot .
- Nu , ja es arī - es iesmējos un paķēru no rakstāmgalda telafonu un austiņas .
-Kusties , bračiņ savādāk nokavēsim skolu - iedunkāju brāli un mēs abi sākām smieties . Kris bija vienīgais cilvēks kura priekšā es netēloju , viņš vienkārši redzēja man cauri . Nezinu vai tas bija tāpēc , ka esam dvīņi , vai vienkārši tādēļ , ka viņam rūpēju . Brālis , mani mīļi apskāva un es zināju , ka viņš jūt , ka cenšos nesabrukt tādos momentos viņš neko neteica , bet vienkārši mani apskāva un par to es viņu mīlēju vēl vairāk .
-Aij , mani mīlulīši kā man ar jums ir paveicies - Aiz muguras izdzirdēju mammas balsi .
-Labi , pietiks puņķoties . Laid mani vaļā Kris - es iesmējos kopā ar mammu . Fakts , ka Kriss ir milzīgs gan auguma ziņā , gan garuma ziņā , vienkārši , apgrūtināja manu elpošanu .
-Savādāk , es nosmakšu -
-Neesmu vainīgs , ka esi tik sīka - Kris sāka mani ķircināt .
Lūk šādos mirkļos es jutos dzīva un laimīga . Viss , ko man vajadzēja bija atbalsts un laime , bet inde , kas grauza mani no iekšas atņēma man mieru un laimi .
Patika arī ainas turpinājums starp brāli un māsu, izklausās ļoti dzīvi un patiesi.