*** Un tā visa dzīve paies- Gaidot vasaru, Gaidot rītdienu, Gaidot kādu. Mēs visu laiku gaidīsim, Pieprasot to, kas izgaist mūsu plaukstās, Un ilgodamies jautāsim, Cik ilgi skanēs nakts. Ziemā mēs aizmirsīsim Un arī mirsim, Ar ūdenszālēm ķeroties ap kājām, Ledus puķēm iegriežoties rokās, Par saulrietiem, kas mūsu acīs, Krājas un nepastājas. Bet vasarā mēs nezināsim, Kā tas ir - caur kupenām brist Un bezgalīgi salt, Mūsu meži un pļavas Būs kļuvušas par mājām, Kurās baudīt vēl nav skumt. *** Es gribētu būt savvaļas augs, Kas vasarās zied Lielupes palienu pļavās, Vērodams augusta plosošās vētras Un dziedādams kopā ar sauli. Katru ziemu es klusētu un gaidītu, Kad pavasaris čukstus sauks, Lai mostos un dzīvoju no jauna, Tik viegli būt savvaļas augam, Kas vasarā atkal ceļas un zied, Bez ilgām pēc varas un naudas, Tik skaisti ir neciest kā cilvēkam. *** kāpēc ir tik grūti būt cilvēkam, kāpēc ir tik grūti blandīties pa apli bez gaismas un bez tumsas, kāpēc ir tik grūti atrast ceļu atpakaļ pie sevis, kāpēc ir tik grūti noskatīties un nelauzt visu, kas pagadās pa ceļam, kāpēc ir tik grūti būt. *** Es maza skrēju caur šīm ielām, Bet tagad ar cilvēku brūzmu un šņākoņu, Dzīve tukša šķiet, Varbūt man asara noritēja, es neatceros, Tomēr kapsēta un parks, un sniegs, Dzīve atkal tukša šķiet. *** es gribu liet sev glāzē vīnu un aizmirst par rītdienu, lietas, kas ar mani notiek, mezglojas un brūk es gribu liet sev glāzē vīnu, bet es zinu, esmu vēl par jaunu, lai sapņotu ārpus šīm sienām, tomēr neviens nav par jaunu, lai justu, ko darīt,kad tas notiek par daudz ja man nav atļauts vīns, tad ņemšu es indi un saindēšu šo nabaga sirdi, cerams, ka citur būs labāk, brīžiem inde šķiet saldāka par vīnu
Tev patiks šie raksti
