1.septembris.
Šodien notiks kaut kas šausmīgs.
Pēc ilgiem laikiem es iešu uz skolu.
Pēdējo reizi es skolā biju kad man bija divpatsmit gadi. Tagad man jau ir sešpatsmit. Mamma mani visu šo laiku macīja, jo kad man bija divpatsmit mani skolā nemitīgi apcēla. Iemesls tam bija, ka man nebija dizaineru drebes vai liela māja,bet tagad man tas viss ir.
Mans tētis ir advokāts, bet mamma medmāsa. Tāpēc mēs varam atļauties visu ko gribam,bet. . .
Bet te nu es sēžu septiņos no rīta pilnīgi pamodusies un satraukta. Cenšos sev iestāstīt, ka viss būs labi. Bet mns prāts to nevēlas pieņemt. Man ir bail,man ir bail atgriezties skolā.
Es zinu. Izklausā absurdi.
Tomēr kad es iedomājos vārdu skola, man galvā iešaujas doma "Ja mani atkal izsmej?Ko es darīšu?"
Es vairāk nespēju rakstīt. Es noliku savu piezimju gramatiņu un devos mazgāties.
Iznākot no dušas es ižāvēju savus melnos matus un uzkrāsojos. No skapja izvilku savu melnu mežģīnu kleitiņu. Ausīs ieliku rozā auskariņus, kuri lieliski piestāvēja manām rozā hipstteru brilēm. Uzvilku savas rozā augstpapēžu kurpes un jau bija laiks doties.
Es izgaju no savas istaba un pieklauvēju pie brāļa durvīm.
M-Droši nāc iekša.-
A-Mark, man tev ir lūgums.-Es pasmaidīju.
M-Nu, Anet stāsti kas uz sirds.-
A- Vari mani aizvest uz skolu?-
M- Ej ar kājām.-Viņš pasmējās.
A-Cik tu mīļš.-
M-Vienmēr laipni.-
A-Nu kas tev grūti aizvest?-
M-Labi. Labi.-Viņš nopūtās un paņēma savas mašīnas atslēgas.
------------
Tā tad es iesāku rakstīt jaunu stāstu. Nezinu vai turpīnāšu iepriekšējo.
Komentāros rakstiet kuru stāstu turpināt. Vai varbūt turpinār abus? : )
