Māksliniece3

Sveiki! Šis ir mans pirmais raksts+stāsts. Ceru, ka jums patiks!

Ir tumša nakts. Smagas lietus piles sitas logos. Ārā ir īsti novembra laikapstākļi. Auksts lietus, tumša nakts, auksts kā ziemā. Cerams, ka krāsa nenotecēs no sienām.

Vienīgā skaņa telpā ir lietus grabēšana un pulksteņa tikšķēšana. Es sēžu uz grīdas, un esmu uz robežas starp nomodu un miegu. Laiks velkas tik lēni kā gliemezis no rīta. Piecas minūtes man šķiet kā vesela diennakts.

Beidzot lielais, veclaicīgais pulkstenis apakšstāvā nodimdina divpadsmit reizes. Es spēji pieceļos kājās un noskrienu lejā. Uzvelku savu melno ādas jaku, sarkanās converse kedas, un paķeru Nike sporta somu. Es esmu gatava naktsdzīvei Ņujorkas ielās.

Ātri uzrakstu Annijai īsziņu ar tekstu- ''Esi gatava?''- Pēc trim sekundēm viņa atbild- ''Bet protams. Tiekamies pie tevis.''

Atslēdzu durvis, un izeju ārā. Lietus ir mitējies, vairs tikai smidzina sīks lietutiņš. Apsēžos uz priekšnama kāpnēm, un gaidu.

Pēc minūtes Annija ir klāt. Viņu jau var pamanīt pēc sarkanajiem matiem. Annija man pamāj, un apsēžās līdzās uz kāpnēm.

- Čau,- viņa sveicina.

- Čau, čau.

- Ko tu tik pūcīga?- Annija brīnās. Es ieplešu acis

- Es neesmu pūcīga!

Annija uz mani paskatās ar dīvainu skatienu. Steigšus mainu tēmu.

- Kur tad Džošs?- jautāju. Annija vien parausta plecus.

- Nezinu. Varbūt jau ir tur?- Annija atbild. Es paraustu plecus.

- Labi, ejam.

Abas pieceļamies, un ejam.

Pēc piecām minūtēm esam jau pie Centrālparka. Tas nozīmē, ka jāiet vēl pavisam nedaudz. Pēc divām minūtēm iegriežamies kādā mazā ieliņā, kur rindojas pamestas mūra ēkas. Mūsu mākslas galerija.

Atradu kādu sienas daļiņu, kura vēl ir brīva. Nolieku savu somu zemē, un izņemu no tās melnu krāsas flakoniņu. Paņemu to, un sāku zīmēt.

Tiklīdz krāsa skar sienu, sajūtos tā, it kā es būtu kādā citā pasaulē. Ielu māksla ir mana dzīve. Dzīve, kuru es nekad nepametīšu.

Jo es esmu ielu māksliniece.