Anna piecēlās un ielpoja gaisu. Mēs tik tiešām bijām klāt. Viss izskatās it kā izrauts no brīnišķīga sapņa. Zāle dinamiski šūpojas neregulārajās kustībās, it kā vējš šeit darbotos savādāk. Tālumā varu saskatīt brīnišķīgus kalnus, kas ir sarkanā krāsā. Debesis ir gaiši zilas, toties pie apvāršņa tās paliek dzeltenas. Šī pasaule ir daļēji līdzīga mūsu un daļēji sveša. Man būtu jābūt sajūtai, ka tas ir sapnis, toties es jūtu, ka šī ir patiesā realitāte. Pie tam, es jūtos labāk. Nav manī vairs apjukums vai bailes, toties miers un es zinu, ka viss tas nāk no šīs vietas. Anna paceļ skatienu uz augšu un dziļi ielpo. Viņa saka:”Tu jūti cik labi šeit atrasties? Šī vieta nes dziedināšanu un prāta skaidrību. Tas viss tāpēc, ka šī vieta ir garīgi attīstītāka par zemi. Cilvēks un daba dzīvo harmonijā. Kad tu izturies pret to ar līdzjūtību, tā tev atmaksās tūkstoškārt.”. „Jā,”, es atbildēju:”Es jūtos labāk, bet, kur tagad mēs iesim?”. Viņa paskatījās uz manīm un teica:”Mums ir jāsagaida Augstākie. Viņi tev palīdzēs.”. Es sapratu par ko viņa runā. Tie ir tie paši Augstākie, kas palīdzēja viņai. Palīdzēja iegūt viņai visas tās spējas un man ir tikai viens jautājums:”Ko viņi man izdarīs?”, es pajautāju viņai. Viņa novērsa skatienu no manis un parādīja ar pirkstu uz tuvāko pakalnu. No turienes gāja kādas divdesmit figūras. Pieejot tuvāk es pamanīju, ka viņas ir caurspīdīgas. It kā viņām nav ķermeņu, bet saglabā formas. Es jutu uztraukumu un bailes. Es pēdējā laikā sastapos ar daudz dīvainām lietām, bet viņi. Viņus es nezinu un tas mani uztrauc. Kad viņi sāka soļot tuvāk, es jutu siltumu manos deniņos. Kaut kas notika ar manu prātu. Kad viņi pienāca vēl tuvāk viņi sāka runāt ar Annu nepazīstamā valodā un tad viņi visi apklusa un stāvēja skatoties viens otrā. Tas bija dīvains skats.
Es sajutu ka kāds jaucas manās domās. Mani deniņi deg. Tad es sāku redzēt figūras un figūras sāka runāt. Manis saprotamā valodā. Pagāja pāris sekundes līdz es sāku saprast ko viņi izsaka:”Tu esi šeit. Tu biji iesprūdis. Tev nepieciešama palīdzība?”. Tā bija telepātija. Mēs sazinājāmies telepātiski. Tad es sadzirdu Annas balsi manā galvā:”Telepātija ir labākais veids kā komunicēties. Tu nespēj melot un tu skaidri izsakies. Vajag pie tā pierast, bet tagad tu vismaz zini, ka tas ir iespējams.”. Es paskatījos uz viņu un viņa skatoties uz mani uzsmaidīja. „Gribu atcerēties visu!”, es teicu savā prātā. „Tu nedrīksti atcerēties visu! Mēs tevi aizvedīsim pie tavējiem. Viņi tev palīdzēs. Ej alā iekšā un dzer ūdeni no turienes. Tu nonāksi pie viņiem.”. Pēc tā viņi norādīja uz eju pakalnā iekšā un aizgriezās. Viņi visi harmoniski sāka doties no kurienes atnāca un es paliku ar Annu stāvot. „Cik sapratu tev jādodas alā. Tas nekas, ka viņi neļāva tev atcerēties visu. Tas ir tevis dēļ.”. Viņa paņēma manu roku un teica, ka pavadīs mani līdz noteiktai vietai. Ko es sastapšu? Ko es redzēšu? Kur es esmu un kurp es dodos? Mana dzīve ienāca pārmaiņas. Esmu joprojām nesaprašanā, bet manī ir tā sajūta. Tā sajūta, ka pirmo reizi dzīvē daru kaut ko pareizu. No šī brīža, šī sajūta būs mans kompass.
Mēs iegājā alā, kurai sienas ir klinšainas. Anna joprojām tur manu roku un es kaut ko sajūtu. No viņas nāk kaut kas, kas mierina mani. Visas šīs sajūtas grūti aprakstīt, bet tas ir kaut kas īsts. Viņa paskatās uz mani un atkal uzsmaida. Tad es sāku novērot kaut ko. Klints sienām sāka veidoties forma un pēc brīža mēs jau staigājām koridorī. Dienas gaisma neiekļuva iekšā, bet viss kaut kādā veidā bija saredzams un es īsti nevaru pateikt no kurienes gaisma nāk. Mēs turpinam soļot un tad pēkšņi viņa apstājas. „Tālāk tu pats.”, viņa saka:”Ceru mēs vēl tiksimies.”. Viņa pasaka uzsmaida man un apskauj mani. Es nezinu ko teikt.”Lai ko tur arī neredzētu, esi stiprs. Tev būs jāpieņem lietas, kuras grūti pieņemt. Pats galvenais nezaudē sevi. Nezaudē savu cilvēcību. Savu sirdi.”. Viņa atkāpjas un dodas atpakaļ uz izeju. Es stāvu un domāju. Tad paskatos uz priekšu. Tur tālāk ir avots. Viņš tek no sienas. Es zinu, ko man jādara un ķeros pie tā. Es noliecos uz ceļiem un ieliekot plaukstas ūdenī smeļu ūdeni. Es to dzeru. Pēc garšas tas ir vienkārš ūdens, bet es sajūtu kaut ko. Pazīstama sajūta. Man ir grūtāk elpot. Es atpazīstu šo sajūtu. Es mirstu. Es atkal mirstu. Pēkšņi viss man apkārt mainās. Vai tiešām mani atveda uz šo brīnišķīgo vietu, lai es atkal mirtu? Es sāku redzēt dzeltenu zāli zem sevis. Es pakrītu un saķeros aiz sāpēm. Vājums un sāpes liek man zaudēt samaņu.
Es atveru acis un ievelku dziļu elpu. Skābeklis ir tik salds. Es guļu zālē un saprotu, ka esmu atkal kaut kur citur. Bet šoreiz viens. Es pieceļos un redzu mežus un kviešu laukus. Šī vieta man liek justies kā atpakaļ uz zemes. Slikti. Tad es pamanu būdu tālumā. Labi, ka esmu kaut kur pie civilizācijas. Soļojot tās virzienā es pamanu, ka tajā deg gaisma un tik tagad pamanu, ka saule riet un paliek arvien tumšāks. Pieejot tuvāk šī būda izskatās kā veca zemnieku būda. Pieejot pie sētas pamanu ieeju un sniedzos pie durvīm. Jūtu kaut ko dīvainu sevī. Man sirds sitas tik traki, ka rokas dreb. Es atveru durvis un ieraugu piecus cilvēkus. Vienam ir ragi un viņš ir tērpies viss melnā, citam savukārt ir elektroniski implanti uz galvas, kas liek izskatīties viņam kā androīdam. Parējie trīs izskatās kaut cik normāli, bet viņiem visiem ir kaut kas kopīgs. Viņiem visiem ir līdzīgas sejas. Un tās sejas līdzinās manējai. „Teiksim tev uzreiz,”, viens no viņiem ierunājās. Viņš bija tērpies brūnā mantijā un novelkot kapuci viņš man pasaka:”Mēs visi esam tu. Mēs visi nākam no citām pasaulēm. Citam realitātēm un tas, ka tu stāvi šeit, nozīmē, ka viņa izpildīja savu pienākumu.”. Es stāvu mēms. Es stāvu priekšā sev pašam. Pašam no citam realitātēm un to, ka viņi visi ir dažādi, mani biedē, jo es tiešām nezinu, kādas tad ir tās citas pasaules. „Bija grūti tevi dabūt šeit, bet tagad, kad tu esi atnācis, mēs varam ķerties pie darba turpināšanas.”. „Kāda darba?”, es prasu. „Ir lietas, kuras tu nedrīksti atcerēties tevis paša labā, bet mēs tev visu paskaidrosim.”. Es apklusu un paskatījos uz cilvēku ar ragiem. Mēs visi seši stāvējām aplī. Viņi visi skatījās uz manīm un tad es sajutu dīvainu saikni ar šiem cilvēkiem. Sveču gaisma turpināja apspīdēt telpu un tagad es tikai domāju. Domāju, kas notiks tālāk.
