Make a wish. #140

‘Kretīns!’ bija viss, ko Jete tajā brīdī spēja izdvest. Viņas balss drebēja un viņas plaukstas bija savilktas mazos kulaciņos, it kā viņa grasītos no sirds izkauties. Taču tā nebija.. Viņa bija uz sabrukšanas robežas. Ejot prom, es dzirdēju Jetes šņukstienus. Viņa saļima ceļos turpat zemē un izplūda asarās. Man nebija ne spēka, ne vēlmes pagriezties atpakaļ, kaut gan šobrīd man pašam kaklā bija sakāpis kamols un es pats biju tuvu asarām. Henrijs negaidot ne mirkli nometās zemē turpat blakus Jetei un ievilka viņu savos apskāvienos. Dāvids pagāja abiem garām un metās skriešus pakaļ man.
‘DANIEL!’ es dzirdēju viņa izmisīgos saucienus tuvojamies. ‘Pagaidi taču!’
‘Nē! Ej prom!’ mana balss mazliet aizlūza, taču es par spīti visam centos savākties. Viņa plauksta aizskāra manu plecu un viņš mani mazliet parāva uz atpakaļu.
‘Pagaidi taču!’ viņš bija aizelsies un noraizējies. Es pagriezos pret viņu. Viņa mati vējā bija izspūruši un krūtis no smagās elpošanas strauji cilājās. Es pārlaidu skatienu pāri viņa augumam un uz brīdi aizturēju elpu. Mans skatiens apstājās pie viņa lūpām un tajā brīdi es pats viegli iekodos savā apakšlūpā. Es sevi nodevu. Gan sev, gan viņam. Viņš to saprata. Es arī sapratu, bet negribēju to atzīt. Viņš pienāca man tuvāk.
‘Daniel..’ viņš knapi dzirdot nočukstēja.
Es it kā atjēdzoties papurināju galvu un ieskatījos viņa acīs. Es nespēju atbildēt. Es jutu skatienu pievērstu mums. Tā bija Jete, kas ar Henrija palīdzību bija piecēlusies kājās un tagad mūs stingri vēroja. Es pievērsu skatienu viņai un mūsu skatieni sastapās. Neviens no mums četriem neuzdrošinājās kaut ko pateikt. Es nodūru skatienu, vēlreiz paskatījos uz Dāvidu un devos prom.
Šoreiz man neviens vairs nesekoja, kamēr es lēnām pazudu viņu skatienam.
Tā visu ceļu klusējot un ļaujot vaļu savām domām, es drīz vien tuvojos mājai. Pirms iešanas iekšā, apsēdos uz soliņa un aizdedzināju cigareti. Ārā bija necaurredzami tumšs. Mājā vēl dažos logos spīdēja uguns it kā atgādinot man, ka es tomēr šeit neesmu viens, pat ja tāds jūtos. Ievilku pāris dūmus un pārējo laiku vēroju, kā lēnām izdeg cigarete. Tas bija kā salīdzinājums tam, cik ātri pagaisa viss labais, ko man bija nesusi šī vieta. Es gribēju prom. Tikai es pats nespēju rast atbildi uz jautājumu, kur ir tas prom?! Lēnā gaitā uzvilkos augšā pa trepēm līdz dzīvoklim, tikpat lēnām un pēc iespējas klusāk centos atvērt dzīvokļa durvis, jo šobrīd vismazāk vēlējos uzskriet Kārlim, noģērbos un ejot garām Kārļa istabai paliku nemanīts. Iegājis savā istabā, nometu skeitu uz zemes un pat neieslēdzis gaismu iekritu gultā uz muguras un smagi nopūtos. Tuvākās stundas es to vien darīju, kā truli blenzu griestos un domāju par to, cik sasodīti ļoti viss ir sarežģījies starp mani un Jeti, un Dāvidu. Tāpat arī es nespēju aizmirst Kristu. Līdz visa šī situācija tomēr piespieda mani raudāt. Kā mazs bērns saritinājos gultā, apķeru spilvenu un ļāvu vaļu savām asarām, kamēr iemigu.
Nākamajā rītā pamodos ar galvas sāpēm, savandītu gultu un aizpampušām acīm. Saule bija tik spoža, ka es nespēju to izturēt. Neapmierināts apvēlos uz otriem sāniem un aizstiepos līdz pulkstenim.
‘Pusdesmit,’ nomurināju pats pie sevis un centos saklausīt vai mājās esmu viens. Nekādu trokšņu nebija. Piecēlos sēdus un sabužināju savus izspūrušos matus. Jutos tik slikti, kā pēc izšķiršanās ar Kristu. Izvēlos no gultas un šļūkājot kājas pa zemi, tiku līdz virtuvei. Atvēru ledusskapi, taču tur neatradu neko sev tīkamu. Turpat blakus uz plauktiņa stāvēja Kārļa netīrā rīta kafijas krūze. Šoreiz kafijas smaka nešķebināja, šoreiz tā bija tieši tas, ko es vēlos. Uztaisīju sev kārtīgu kafijas krūzi un devos atpakaļ uz istabu, ieliku cigareti zobos un izgāju uz balkona. Apsēdos uz zemes un noliku kafijas krūzi turpat uz betonētās grīdas sev blakus. Tajā brīdī, kad aizdedzināju cigareti, es pie savas mašīnas pamanīju pazīstamas sejas. No šoka mana cigarete nokrita zemē, gaisā atstājot vien pretīgo cigarešu dūmu smaku.