Ja nesaņemšu lielākas atsauksmes (pozitīvas, negatīvas, komentāru veidā), tad tuvākajā laikā stāsts izbeigsies. :) Paldies par tiem plusiem!
Likās, ka viņš viegli nodreb. Es zināju, ka viņš saprata par ko es runāju, kaut gan ar Jeti nebiju pārrunājis kādas ir viņas un Dāvida attiecības. Tomēr viņš pajautāja.
‘Kāpēc es?’
Es skatījos viņa acīs un nezināju, ko atbildēt. Uz brīdi man likās, ka tādēļ, ka viņš patika mums abiem, taču tad sāku par to šaubīties. Es zināju, ka man viņš patīk. Taču vai tik pietiekami, lai es kļūtu par draudu Jetei? Varbūt arī, taču izmetu vienīgi.
‘Jete domā, ka man tu patīc.’
Es nebiju gatavs viņam atzīties par jūtām, kuras varēja būt arī neesošas. Es jutu, ka Henriju šis neapmierina. Viņš aizdedzināja cigareti un pagāja gabaliņu nostāk. Paskatījos uz viņu, bet kaut kas cits novērsa manu uzmanību. Aiz viņa muguras, gar laukumu gāja divi cilvēki. Meitene un puisis. Melisa un Bruno. Melisa izskatījās laimīga, taču ieraugot mani mazliet sapīka. Mūsu abu tikšanās mums asociējās tikai ar vienu. Bruno veltīja man naidpilnu skatienu un arī es par viņu nebiju pārāk lielā sajūsmā. Viņš sargājoši pavilka Melisu uz savu pusi, tālāk no laukuma, it kā domādams, ka es kaut ar skatienu spētu nodarīt viņai pāri. Meitenei nācās novērsties, taču viņas acīs es neredzēju tādu nepatiku pret sevi, kādu izraisīja Bruno skatiens. Es zināju, ka es Melisu vēl satikšu un mums būs iespēja parunāt, tādēļ palaidu viņus abus prom, nebildis ne vārda. Dāvids pieskārās manam plecam un es mazliet sabijos.
‘Kas īsti notika starp tevi un Jeti?’
Atgriezu atmiņā tikšanos ar viņu.
‘Pļauka..,’ nomurmināju, taču pietiekami skaļi, lai abi puiši to sadzirdētu. Dāvids iesmējās, taču Henrija seja nenomainīja nopietnu grimasi.
‘Droši vien biji pelnījis,’ Dāvids it kā ņirgājoties, turpināja smieties, taču, ieraugot manu seju, uzreiz pārstāja.
‘Kādēļ Melisai nepatīk Jete?’ jautājoši skatījos uz abiem.
Viņi abi apklusa. Īsti nesapratu tāpēc, ka abi to nezināja vai arī vienkārši nevēlējās man teikt.
‘Melisa domā, ka Jete vienmēr lien visu darīšanās un vienmēr piesavinās visu sev,’ Dāvids pēc klusuma brīža ierunājās.
‘Ir iemesls?’ es nelikos mierā, turpinot jautāt.
‘Bruno,’ Henrijs negribīgi izmocīja viņa vārdu.
Man uzreiz viss bija skaidrs pat nesakot. Jetei kaut kas bija bijis ar Bruno un arī pie notikušā bija viņas vaina. Melisa mīlēja Bruno, taču viņš pievērsa uzmanību arī Jetei. Pat nebrīnījos, ka starp viņiem kaut kas bija bijis. Saviebu seju, jo manas domas par Jeti sāka kļūt vēl sliktākas. Sāku prātot vai šeit ir kāds puisis, ar kuru viņai nav bijis kāds sakars, izņemot mani. Taču negribēju tā domāt par Jeti. Tik ļoti man viņa neriebās.
Dāvids neaizmirsa manis pieminēto pļauku un turpināja jautāt.
‘Kāpēc viņa tev iesita pļauku?’
Ilgi pārdomāju vai atbildēt, taču tad saņēmos. Tās galu galā bija manas domas.
‘Jo es pateicu, ka viņa ir iedomīga maita,’ paskaļā balsī izmetu.
Abu puišu sejas sastinga. Man likās, ka tas bija manis dēļ. Taču es kļūdījos. Viņi neskatījās uz mani. Pagriezos. Man aiz muguras stāvēja Jete. Arī tagad es nejutu nožēlu. Paņēmu dēli, lai dotos prom. Es nevēlējos uzturēties viņas klātbūtnē. Atvadījos no puišiem un pagriezos pret Jeti. Ievilku pēdējo dūmu no cigaretes un dūmus izpūtu tieši Jetes sejā. Ejot garām, veltīju viņai nicinošu skatienu un nometu izpīpēto cigareti tieši pie viņas kājām.
