Make a wish. #120

Palaidu vaļā viņas roku, ar kuru viņa grasījās sist man nākamo pļauku, un truli iesmējos.
Pagriezos pret viņu ar muguru un devos prom. Es jutu viņu strauji izelpojam. Es īsti nesapratu vai tās bija asaras vai dusmas, taču, runājot par sevi, es jutu tikai un vienīgi dusmas. Pārgāju pāri tiltam, iemetot, drīzāk dusmīgi iesperot, akmeni zem tā esošajā upītē. Man vajadzēja izlādēties, taču šeit es nezināju kā to izdarīt. Es biju sastrīdējies ar cilvēku, kurš man bija kļuvis tuvs. Vistuvākais. Un es melotu, ja teiktu, ka tas kaut kādā ziņā dziļi iekšā nesāpēja.
Man vajadzēja atrast kaut ko, kas mani nomierina. Devos uz mājām. Tur bija Kārlis. Viņš sēdēja virtuvē un sarunājās ar man nepazīstamu meiteni. Viņš man uzsmaidīja, un es, sasveicinoties, uzsmaidīju viņiem abiem. Likās, ka man un Kārlim viss ir kārtībā un mazā mērā vismaz tas mani nomierināja. Bez liekiem strīdiem es pašreiz galīgi varēju iztikt. Iegāju savā istabā un paņēmu skeitu. Iemetu kabatā jaunu cigarešu paciņu un atkal devos ārā. Pāris stundas vienatnē un ar mani viss būs kārtībā. Tā vismaz es domāju.
Laiks joprojām bija tikpat patīkams, kā no rīta. Atradu laukumu, kurā neviena nebija un apmierināts nopūtos. Kādu brīdi vizinājos, nedarot neko nopietnu. Un tam arī īsti nebiju spējīgs, jo pa manu galvu jaucās simtiem domu saistībā ar Jeti. Taču padomājot, es sapratu, ka nevienā brīdī nejūtu nožēlu par to, ko es viņai biju pateicu. Tas, protams, nebija pieklājīgi un glīti, bet viņa pati bija vainīga. Apsēdos uz dēļa un aizdedzināju cigareti, kad pēkšņi uz sava riteņa laukumā uzradās Henrijs. Es neuzdrošinājos viņu uzrunāt pirmais, jo kopš mūsu pēdējās sarunas nebiju viņu saticis un man īsti nebija skaidra viņa attieksme pret mani. Taču tiklīdz viņš ar mani sasveicinājās, es nomierinājos un izrādījās, ka nav nemaz tik traki. Gandrīz biju sacēlis lieku brēku. Sākām runāt un kopā uzpīpējām, kad ieraudzīju laukumam garām ejam arī Dāvidu. Viņš mani atpazīstot, pasmaidīja un nāca šurp. Piecēlos, lai viņu samīļotu, par spīti tam, ka Henrijs veltīja mums dīvainu skatienu.
Kādu brīdi sēdējām un visi šo to apspriedām. Dažas lietas bija arī privātas, taču mums visiem likās, ka mūsu trijniekam varam uzticēties. Līdz saruna sāka griezties ap Jeti..
Piecēlos, jo nevēlējos tajā piedalīties. Redzēju, ka abi puiši jautājoši uz mani skatās, taču es nevēlējos sniegt paskaidrojumus, kaut gan zināju, ka man vienkārši nāksies to darīt. Nopūtos. Henrijs klusā balsī pajautāja.
‘Jums nepatīk Jete?’
Paskatījos uz viņu un uzreiz jau nopratu, ka viņam Jete patīk. Es nezināju vai man viņa nepatīk vispār, taču biju drošs, ka šobrīd man viņa tiešām nepatīk.
‘Viņa ir jocīga,’ Dāvids piebalsoja, it kā būtu dzirdējis manas domas.
Henrijs izskatījās sašutis. Pievērsos viņam.
‘Kas notiek starp tevi un Jeti?’ zināju, ka atkal varu saņemt tādu pašu atbildi kā iepriekš, taču es pašreiz nebaidījos riskēt. Šoreiz viņš neatbildēja tik asi. Viņš pastāstīja, ka ar Jeti viņam ir kopīga pagātne. Viņi kādreiz bija tuvi, taču ar laiku viss mainījās. Es jutu viņa balsī ilgas pēc viņas un nebija jau nekāds brīnums. Jetē bija kaut kas, kas piesaistīja. Es noskurinājos. Pašreiz man pat tas viņā riebās, es nevēlējos par viņu domāt labu.
‘Jete domā tikai par sevi,’ aizdedzināju cigareti, ‘man šķita, ka viņa ir savādāka. Viņa nav tāda kā izskatās, kad lietas nenotiek pa viņas prātam.’
Henrijs drūmi nodūra galvu.
‘Viņa vienkārši ir pelnījusi daudz vairāk.’
Nez kāpēc man šķita, ka viņš runā par sevi un par viņu abu attiecībām. Man likās jocīgi skumt par aizgājušo, kaut gan pats darīju to pašu. Mani mazliet aizskāra tas, ka viņš Jeti vērtē tik augstu.
‘Mēs visi visu esam pelnījuši vienādi. Jete ar neko neatšķiras,’ manā balsī varēja just aizkaitinājumu. Dāvids pievērsa man izbrīnītu skatienu.
‘Kādēļ tu par viņu tā runā?’
Man nācās vien atzīties, ka esam ar Jeti sastrīdējušies. Viņš man jautāja iemeslu. Es pārliecinoši ieskatījos viņa acīs.
‘Tu!’