Make a wish. #110

Strauji pagriezos, tas bija Dāvids. Viss notika strauji, viņš pieskrēja man klāt un smejoties cieši apskāva. Es mazliet apjuku, taču izdarīju to pašu.
‘Trakais!’ es nočukstēju, bet viņa atbilde bija smiekli.
Tad gan mēs atvadījāmies un viņš noskatījās kā es pazūdu viņa skatienam. Es ātrā solī gāju pie Jetes un kad biju ticis līdz tiltiņam, mazliet atslābu un sāku iet lēnāk. Nevarēja būt, ka es pārāk ļoti kavēju. Tiekot pašā augšā, ieraudzīju Jeti. Arī viņa mani dzirdēja un priecīga, piecēlusies kājās, skrēja man pretī.
‘Ķer,’ viņa iespiedzās un ieskrējās, lai uzlektu man virsū.
Viņas kājas apvijās ap maniem gurniem un rokas ap kaklu. Mani vaigi nepalika bez draudzīgām bučām . Mēs smējāmies. Tā bija lieliska sajūta. Viņa smējās. Aiznesu viņu atpakaļ, un ar visu viņu, nosēdos zemē. Sākām abi stāstīt viens otram par savu šodienu. Viņa bija veiksmīgi tikusi līdz mājām un pabijusi ar draudzenēm, kuras es nezināju. Un tad sākās pats dīvainākais. Viņa sāka stāstīt par puisi, kurš viņai patīk. No sākuma es tam nepievērsu uzmanību, taču līdz ko es sāku stāstīt viņai par puisi, kuru es šodien satiku, es redzēju izmaiņas viņas sejā. Es nesapratu, kāpēc tā. Viņa piecēlās no mana klēpja un stāvēja kājās man tieši priekšā.
‘Kas tas bija par puisi, kuru tu satiki?’ viņa runāja rāmi un lēni velkot katru vārdu.
Pastāstīju viņai par Dāvidu, līdz viņas seja neticīgi sašķobījās. Arī es piecēlos kājās.
‘Kas noticis?’ noraizējies vaicāju.
Viņa sīki detaļās aprakstīja puisi, kurš viņai patīk. Jau labu laiku. Un ar katru nosaukto lietu, man tas kaut ko sāka atgādināt. Viņa kļuva mazliet aizkaitināta. Līdz man pieleca.
‘Dāvids..’ es čukstus novilku.
Bet viņa to dzirdēja un bez maz vai iebļāvās.
‘JĀ, tas ir viņš,’ likās, ka redzu viņas acīs dusmas un tas mani nepatīkami pārsteidza.
‘Tev viņš patīk, ja?’ viņa jautāja.
Man nepatika viņas tonis, tādēļ es neatbildēju. Taču viņa nelikās mierā.
‘Atbildi man,’ viņa kļuva ar katru brīdi arvien dusmīgāka un ar dūrēm iesita pa manām krūtīm.
‘Nomierinies,’ mans pacietības mērs bija pilns.
Mani kaitināja šāda attieksme. Es absolūti neko nebiju izdarījis un netaisījos samierināties ar pārmitumiem. Viņa sāka mani apvainot un pat aizskart, neticīgi skatījos viņā.
‘Tu atbrauc te un domā, ka visiem patiksi. Nerēķinoties ar citiem, kuri šeit jau ir labu laiku un veido savu pasauli. Tu atbrauc un visu izjauc, es gribu, lai tu pazūdi,’ viņa izmeta un man likās, ka viņa pati netic tam, ko ir pateikusi.
Es biju dusmīgāks, kā jebkad. Sāku iet prom. Bet viņa turpināja man pārmest. Atkal un atkal. Es pagriezos un iebļāvu viņai tieši sejā.
‘Tev nešķiet, ka pārāk daudz no sevis iedomājies? Tu domā, ka viss griežas tikai ap tevi. Tu esi iedomīga maita.., ‘ manas acis iepletās šausmās, es neticēju, ka es to nupat pateicu.
Viņa stāvēja tieši man priekšā. Viņa pavisam noteikti to dzirdēja un es nevarēju darīt neko, lai savus vārdus padarītu nebijušus. Viņas acīs sariesās asaras. Viņa pacēla savu plaukstu un iesita man pamatīgu pļauku. Saķeru savu vaigu, jo tas uzreiz sāka sūrstēt. Viņa jau pacēla roku, nākamajai, taču es nebiju gatavs to pieļaut. Vairs ne. Skatījos viņas acīs. Viņa manējās.