Make a wish. #102

Pamatīgs saules stars iespīdēja man acīs, iztraucējot manu miegu. Uzmetu virsū spilvenu un nopūtos. Slidināju plaukstu pa gultu uz sāna pusi, kur bija jābūt Jetei, taču sajutu tikai tukšumu. Viņas tur nebija.
‘Jete!’ pusbalsī izsaucu un piecēlos strauji sēdus. Arī istabā viņas nebija, taču pamanīju uz gultas malas kreklu, kuru Jetei biju iedevis un virs tā bija uz pusēm salocīta zīmīte. Viņa bija prom. Daļēji nomierinājos un aizlīdu pēc zīmītes, taču tik un tā nebiju apmierināts ar viņas aiziešanu, man neko nepasakot. Pirmais, ko pamanīju uz lapas, bija viņas uzzīmētā sirsniņa, kuras dēļ man nācās iesmieties. Viņai steidzami bija jādodas, taču viņa gaidīšot mani kalniņā uz vakarpusi. Ieslīdēju atpakaļ gultā uz muguras un smagi nopūtos. Man bija brīva visa diena. Tagad tikai atlika izdomāt, ko es varētu iesākt. Vēroju griestus. Pirmais, par ko iedomājos, bija Alekss.
Iegāju karstā dušā un kaut ko aši apēdu. Ar Kārli nebiju runājis kādu laiku, taču pašreiz viņa nebija mājās un man nemaz nebija izdevība to izdarīt. Iegāju viņa istabā un izskatījās, ka viņš naktī nav bijis mājās. Sajutos mazliet vainīgs, taču neko tur vairs nevarēju līdzēt.
Saģērbos un devos ārā. Sāku domāt, kā mana dzīve ir mainījusies šo pāris dienu laikā. Vēlējos satikt Aleksa puisi, tāpat arī vēlējos uzzināt, kas notiek starp Jeti un Henriju un uzzināt tās meitenes vārdu, kuru biju saticis kopā ar Bruno. Mana dzīve šeit mainīsies, par to es biju drošs.
Izejot ārā, bija patīkami silts. Ejot garām soliņam, uz kura sēdējām ar Aleksu naktī, sāku smaidīt. Pat sasmējos, jo mūsu tikšanās bija tik neveikla un trakoti neveiksmīga.
Aizdedzināju cigareti un devos uz priekšu, cerībā kaut kur sastapt Aleksu. Gabaliņu priekšā uz trotuārā malas sēdēja kāds puisis. Es viņu nepazinu un tādēļ arī pievērsu viņam ne pārāk lielu uzmanību. Vienīgi ievēroju, ka viņa mati ir brūni. Arī viņš smēķēja. Es jutu, ka viņš skatās uz mani, taču mēs abi klusējām. Gandrīz jau biju pagājis viņam garām, līdz viņš mani uzrunāja.
‘Jauniņais?’ viņa balsī es jutu nelielu ironiju.
Apskatījos sev apkārt, lai pārliecinātos, ka viņš runā tieši ar mani un tad pievērsos viņam. Viņš droši skatījās man acīs un es nevarēju nepamanīt, ka tās ir brūnas. Viņš ievilka pamatīgu dūmu un pēc tam to izpūta. Ap viņu apvijās cigarešu dūmi un viņa lūpas veidoja perfektu smaidu. Es tikai stāvēju un vēroju viņu, līdz attapos, ka neesmu atbildējis uz jautājumu un tad sapratu, ka pavisam nemaz nedzirdēju, kāds tas bija. Mani piesarkušie vaigi mani nodeva, tas viņam lika smieties. Viņš piecēlās. Auguma ziņā mēs neatšķīrāmies, varbūt tikai par pāris centimetriem biju garāks. Viņš bija tievs, teikšu, ka pat ļoti un viņa apspīlētās bikses to izcēla, taču tas viņu nepadarīja neglītu. Viņš grandiozi stāvēja man tieši priekšā un es nez kāpēc jutos nobijies. Mani vēderā pārņēma dīvaina taureņu sajūta. Es vēroju viņa seju un tā man likās pārāk mīļa un simpātiska, lai es novērstos. Viņš šķita jaunāks par mani. Bet tas tajā brīdī likās mazsvarīgi. Viņa piere jautājoši saraucās un viņš aizmeta cigareti.
‘Tātad..jauniņais?’
Noklepojos un pārstāju viņu pētīt.
‘Jā,’ man šķita, ka mana balss skan klusi.
Viņš pastiepa man savu roku un mēs sasveicinājāmies. Viņš smējās. Un es baidījos atzīt, ka no malas pašreiz izskatos pēc tīrākā apsmiekla. Viņš piedāvāja man apsēsties un es labprātīgi to arī izdarīju, tā likās drošāk. Es noskaidroju, ka viņa vārds ir Dāvids. Viņš runāja daudz, un tajā pat laikā es nerunāju gandrīz nemaz. Es nevēlējos traucēt viņu, jo visu, ko viņš darīja, viņš pasniedza pārliecinoši. Es smējos. Mēs abi smējāmies. Es pat noskaidroju vārdu meitenei ar oranži brūnganajiem matiem. Viņu sauca Melisa. Abi mācījās vienā klasē un bija viena vecuma. Izrādījās, ka pastāvēja pat iespējamas savstarpējas simpātijas, taču neviens par to nerunāja. Man likās, ka Dāvids ir līdzīgs man. Pat biedējoši līdzīgs. Brīžiem šķita, ka sarunājos pats ar sevi un tas lika man apmulst. Viņš viegli varēja pabeigt manus teikumus ar savām domām. Viņā staroja dzīves prieks, kura manā dzīvē trūka. Man viņš patika. Mūsu sarunas laikā, bijām devušies pastaigā. Viņš man parādīja savas mīļākās vietas šajā pilsētā. Es prātoju vai kādreiz varēšu aizvest viņu uz vietu, kuru dievināju es, taču baidījos, ka Jete iebildīs. Es to nevarēju, tai bija jāpaliek mūsu vietai. Šī doma ātri vien pazuda no mana prāta, taču atausa cita. Laiks ar Dāvidu bija paskrējis nemanot. Es jutu abpusējas simpātijas. Taču man bija jādodas satikt Jete. Arī Dāvidam bija kaut kas ieplānots, tādēļ nejutos ļoti vainīgs pie savas pēkšņās pazušanas. Abi apstājāmies tur, kur mūsu ceļi šķīrās un skatījāmies viens otrā. Kādu brīdi tā arī klusējām, līdz es sāku smaidīt.
‘Bija prieks iepazīties,’ viņš mīļā balsī piebilda. Es nevarēju viņam nepiekrist, bet atbildes vietā, vienkārši piekrītoši pamāju ar galvu. Sarunājām vēl kādu dienu saskrieties, viņš apsolīja kārtīgāk izrādīt pilsētu un iepazīstināt ar saviem draugiem. Nodomāju, ka jauni cilvēki šeit man nenāks par ļaunu un uzreiz piekritu. Atvadījāmies un es sāku lēnām atkāpties, pagriezos, lai dotos prom. Arī viņš gāja, līdz es dzirdēju, ka kāds man aiz muguras skrien.