http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mainitas-lomas-26/686341
Kad stundas bija beigušās, uzreiz aizgāju uz veikalu pēc augļiem, šokolādes un ziediem, lai dotos pie mammas. Atis vēlāk savāks Ernestu un arī atnāks, bet es jau gribēju aiziet pie mammas viena pati.
-Sveiki, - sasveicinājos ar jauko sievieti reģistratūrā.
-Labdien. Izskatās, ka jūs zināt, kur jāiet? – viņa joprojām bija tikpat laipna.
-Jā, paldies, - atbildēju un uzreiz gāju pa garajiem gaiteņiem pie mammas. Man nepatika slimnīcas. Tikko redzēju, kā ieveda kādu jaunu vīrieti ar šausmīgām traumām, laikam autoavārija. Jutu, ka nodrebinos, bet man bija jāsaņemas mammas dēļ – domāju, ka viņai arī šeit nepatīk.
-Labdien, - atkal priekšā bija tā pati medmāsiņa. Man jau sāka likties, ka viņa dzīvo pie mammas palātā.
-Sveiki. Varat droši iet pie mammas. Viņas veselības stāvoklis uzlabojas arvien ātrāk, viņa jau var parunāt, lai gan viņai ir grūtības pārvietoties, jo zilumi ir neskaitāmi un sāpīgi. Bet viņa tevi gaida, cik esmu dzirdējusi no viņas stāstiem, - medmāsiņa ātri apskaidroja situāciju un es pasmaidīju.
-Meitiņ, - mamma mani ieraudzīja un uzreiz sāka smaidīt, bet redzēju asaras viņas acīs.
-Mammu, viss ir labi, - piegāju pie viņas un centos samīļot, bet sapratu, ka viņai ļoti sāp.
-Piedod, - klusi noteicu un viņa tikai pamāja ar galvu.
-Stāsti, kā tev iet? Kā brālim? Kur jūs dzīvojat? Es esmu tik slikta māte, ka esmu jūs pametusi, - viņa ar asarām acīs uzdeva šos jautājumus.
-Mammu! Tu neesi pie nekā vainīga! Mums abiem iet ļoti labi, mēs dzīvojam pie Ata... Nu Atis ir mans puisis, kas mūs izglāba, - mazliet kautrīgi noteicu.
-Un kāpēc es neko nezināju? Paldies, ka vismaz tā, - viņa centās pasmaidīt, lai gan tas bija ļoti grūti.
-Ome un opis sestdien arī būs pie mums, tā kā varēšu pārvākties atpakaļ uz mājām, - pasmaidīju un likās, ka mamma ir izbrīnīta.
-Kā tu to panāci? – viņa jautāja.
-Es nē. Atis! – iesmējos un redzēju, ka mamma atzinīgi novērtē manu puisi.
-Kur ir brālis? – kārtējais jautājums.
-Mammu, tas vairs nav smieklīgi! Atis viņu atvedīs no bērnudārza, - abas iesmējāmies, jo visu laiku visu dara Atis.
-Mīļā, es ceru, ka mani ātri izrakstīs, lai varu pati jums palīdzēt, - viņa skumīgi atbildēja.
-Bet tev ir tikai šie neskaitāmie zilumi un brūces vai arī kāds lūzums? – it kā neredzēju nevienu ģipsi.
-Laikam nav, bet ir visādi sastiepumi un samežģījumi.. Ai, meitiņ, - viņa sāka raudāt.
-Es zinu, ka tev ir ļoti grūti. Bet, lūdzu, pastāsti man, kā tas notika. Es jau esmu iesniegusi policijā iesniegumu, viņiem ļoti palīdzēja tas, ka zināju viņa vārdu, - varbūt bija par ātru mammai jautāt ko tādu, taču man vajadzēja zināt.
-Tu zini viņa vārdu? – paskatījos uz mammu neizpratnē.
-Nu.. Kad man pirmo reizi zvanīja, tad teica, ka tas ir Gints, - klusi noteicu.
-Gints? Nevar būt... – mamma atkal sāka raudāt.
-Pagaidi, es nesaprotu? Tu neredzēji, kas tev to visu izdarīja? – norādīju uz viņas zilumiem.
-Kamilla, es neatceros, - mamma klusi atbildēja. Vienīgais, ko varēju atbildēt, bija šokēta sejas izteiksme. Ja mamma neatceras to dienu, tad praktiski nav pierādījumu, kurš ir vainīgs...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mainitas-lomas-28/686567
