http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mainitas-lomas-20/685515
Kad biju izņēmusi Ernestu no bērnudārza, mēs braucām uz slimnīcu. Brālim bija žēl, ka viņš nebūs koncertā, bet es paskaidroju, ka mamma nokrita un pamatīgi sadauzījās, tāpēc ir slimnīcā. Es nevarēju viņam pateikt īsto iemeslu.
-Esam klāt. Kamilla, tu tiksi tālāk pati? – Ata mamma jautāja.
-Jā. Liels jums paldies, ka atvedāt, - pateicos viņiem.
-Nav par ko. Tad jau tiksimies rīt, vēlāk uzraksti, kā mammai, - Atis, vēlot labu, iedeva man īsu skūpstu. Mazliet sakautrējos, bet likās, ka Ata mammai tas liekas pašsaprotami.
-Atā, - Ernests noteica.
-Atā. Vēlreiz paldies, - arī es atvadījos.
-Slimnīca ir tik liela! – brālītis izrādīja savu sajūsmu.
-Jā, tā gan. Bet mums jādodas, - paņēmu brāļuku aiz rokas un iegājām slimnīcā. Uzreiz varēja just zāļu smaku, kas mani uzdzina drebuļus, bet centos šobrīd domāt tikai par mammu un mazo ķipariņu pie manas rokas. Paskatījos apkārt, meklēdama reģistratūru. Kad to beidzot ieraudzīju, devos tieši tur.
-Sveiki, es meklēju dakteri Rozentālu, - klusi noteicu.
-Protams, tūlīt pasaukšu, - sieviete laipni atbildēja un telefonā uzspieda numuriņu `3`, tā laikam viņa sazinājās ar dakteri.
-Viņš tūlīt atnāks. Pagaidiet tepat, - viņa norādīja uz krēsliem, kas atradās blakus. Pateicos un aizgāju apsēsties. Tā kā bija tikai viena vieta, paņēmu Ernestu klēpī.
-Māsa, te ir bailīgi, - brālis, ieķēries manā rokā, teica.
-Es zinu, man arī šeit nepatīk. Bet mammai nav labi un mums jāiet viņa apraudzīt, vai ne? – centos izdibināt no sava brālīša prieku, kas pazuda uzreiz, kā ienācām šajā milzīgajā ēkā.
-Jā, - viņš klusi noteica un mēs abi klusumā gaidījām ārstu. Redzēju, ka kāds ārsts pieiet pie reģistratūras un sieviete, ar ko iepriekš runāju, norāda uz mums. Tātad tas ir dakteris Rozentāls.
-Sveiki, jūs esat Simonas Braunas meita? – viņš jautāja.
-Jā, mani sauc Kamilla un šis ir Ernests, - iepazīstināju ārstu ar mums.
-Prieks iepazīties. Tātad, jums šeit tuvumā nav radinieku? – viņš cerēja, ka viss atrisināsies ātrāk.
-Nē. Vecvecāki no mammas puses dzīvo ļoti tālu, bet vecvecāki no tēva puses ir miruši, - nedroši atbildēju.
-Un kādi citi radinieki? – viņš tomēr nezaudēja cerību.
-Nē, - vēl klusāk atbildēju.
-Jūsu mammu neizrakstīs ātrāk par divām nedēļām, tāpēc šī ir nopietna problēma. Izskatās, ka vajadzēs jūs izmitināt sociālajā dienestā, - viņš skumīgi noteica.
-Nē, to es nepieļaušu! Es nedzīvošu tur! – uzreiz protestēju.
-Bet tev nav citu variantu, Kamilla. Kur tu dzīvosi? – ārsts bija skeptiski noskaņots.
-Varbūt man ir viens variants, bet es to noskaidrošu mazliet vēlāk. Mēs varam aiziet pie mammas? – cerīgi jautāju.
-Jā, bet viņa šobrīd guļ un ir ar pamatīgām brūcēm un zilumiem... Tas nebūs pārāk labs skats, - ārsts atbildēja.
-Es ticu. Bet mēs tik un tā gribam viņu redzēt, vai ne, brālīt? – jautāju vairāk Ernestam, nekā ārstam. Brālis nebija bildis ne vārda, kopš atnāca ārsts.
-Es gribu pie mammas, - redzēju, ka mazais tūlīt sāks raudāt.
-Lūdzu? – šoreiz gan jautāju ārstam.
-Iesim, bet nevaru apgalvot, ka tas jums abiem šo situāciju nepasliktinās vēl vairāk, - viņš, laikam jau no pieredzes, piebilda.
Mēs gājām pa galveno gaiteni līdz pašam galam un tad nogriezāmies pa labi. Atverot durvis, bija trepes uz augšu. Kad bijām pa tām uzgājuši, pavērās vēl viens vesels gaitenis ar palātām. Kad bijām nonākuši pie palātas 27. , apstājāmies.
-Uzvelciet šīs zilās čībiņas un ejat iekšā. Tur šobrīd ir arī medmāsa, - dakteris Rozentāls noteica un es redzēju viņa sejā bailes. Viņš uztraucās par mums.
-Milzīgs jums paldies. Es nevaru pateikties ar vārdiem, - no visas sirds teicu ārstam.
-Nav par ko, tas ir mans darbs, - viņš noteica un pazuda tālāk plašajos gaiteņos.
-Nu, brāļuk, ejam? Es tikai tevi brīdinu, mammītei ir daudz pušumu un zilumu, viņa nebūs tik skaista, kā vienmēr, - centos jau uzreiz brīdināt Ernestu.
-Labi, - viņš klusītēm noteica un mēs abi iegājām palātā. Mūsu acīm pavērās briesmīgs skats. Mamma bija ietērpta slimnīcas tērpā, taču rokas bija ar īsajām piedurknēm, tāpēc varēja redzēt, ka visas viņas rokas ir zilumos. Vēnā bija katetra, pa kuru lēnām tecēja zāles. Viņas seja bija uzpampusi, gandrīz melna, viņai knapi varēja redzēt acis. Izskatījās, ka viņai nav neviena vieta, kas ir palikusi ādas krāsā. Jutu, ka asaras sāk birt un māsiņa atņem man Ernestu, lai izvestu viņu ārā, jo viņš arī sācis raudāt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mainitas-lomas-22/685813
