local-stats-pixel

Mainīgie | 94.nodaļa0

 117  0

" Labrīt, bērni. Ko tik agri augšā? " Ričards jautā, nenovērsdams skatienu no avīzes lapām. Vīrietis atgādina vairāk gādīgu tēvu, nekā to vīrieti, kurš man lasīja morāles, mūsu pirmajā tikšanās reizē. Jāatzīst, šāds man viņš patīk labāk.
" Nezinu, putniņš aiz loga skaļi čivināja. " Ēriks atbild, ar jūtamu ironijas pieskaņu balsī. Šāds Ērika tonis pārsteidz pat Riču. Vīrietis paceļ galvu un ieinteresēti mūs abus nopēta :" Vai jūs jau paspējāt uzriet un uzņaudēt viens otram? "
Mēs klusējot saskatāmies, tomēr neko nesakam.
Ričardu gan tas uzjautrina un viņš to nemaz necenšās slēpt. Uz viņa sejas ir redzams plats smaids :" Es brīnos kā jūs vēl neesat viens otram pārgrauzuši rīkles. "
" Kāpēc? " es jautāju.
" Kaķis, suns. Manuprāt, šie vārdi visu izsaka "
" Šaubos vai tik lielā mērā. " Ēriks iebilst.
Ričards gan neatkāpjas no savām domām :" Tev tā šķiet, jo esi iemācījies savu dzīvnieku turēt pavadā, bet Jūlija gan nē. Un noteikti arī tu pats jūti minimālu suņa ietekmi attiecībās ar viņu. "
Šķiet, abi ir nopietni ķērušies pie šī temata apspriešanas. Es savukārt vienaldzīgi turpinu dzert pienu.
" Man ir vienaldzīgs viņas dzīvnieks. Viņa pati par sevi ir visai.. kaitinoša. " Ēriks nosaka un es beidzot pieslēdzos sarunai. Ko viņš tikko pateica?
" Es esmu kaitinoša? Vai tu nebiji tas, kurš man nelika mieru ne uz mirkli? Saki paldies, ka es vēl biju tik pacietīga. "
Šķiet, puisis tūlīt man adresēs visus iespējamos lamuvārdus un apvainojumus, tomēr viena skatienu apmaiņa ar Ričardu un viņš jau atkal ir mierīgs. It kā es neko nebūtu teikusi. Puisis koncentrē savu uzmanību omletes pagatavošanai.
Es pavēršu skatienu pret Ričardu, bet viņš vien nevainīgi parausta plecus. Kas te notiek?
Es jau paveru muti iebildumam, kad ieraugu pelēcīgu veidojumu durvju ailā. Tā skatiens ir stingri piekalts man. Tēls stāv pilnīgi nekustīgi, tomēr es ar ik katru ķermeņa šūnu izjūtu tā paniku. Tā mani pārņem tik ļoti, ka ķermeni pārklāj zosāda.
" Jūlija? " Sadzirdu Ričarda balsi un lieku sevi novērsties no biedējošā tēla. Varbūt viņš pats pazudīs.
" Ko? " jautāju.
" Vari man lūdzu atnest brilles no palodzes? "
Es klusēdama pamāju un tikai tad saprotu kādam izaicinājumam esmu parakstījusies. Vienīgā doma, kas mani mazliet mierina ir rēgu caurstaigājamība.
Es stingri samiedzu acis un atveru vēlreiz. Viņš tur joprojām stāv.
Galu galā es norāju sevi par gļēvulību un dodos tieši cauri tēlam, skaidri pauzdama savu nostāju - viņi man nav vajadzīgi. Man tāpat ir tīri labi.
Izskatās, ka viņi nav ar mani vienisprātis, jo es tieku atsviesta uz atpakaļu, sāpīgi atsisdamies pret sienu. Acu priekšā sāk dancot zvaigznītes.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000