local-stats-pixel

Mainīgie | 91.nodaļa0

 98  0

Mēs tiekam izvesti no ēkas sargu pavadībā. Kolerts vēlējās pārliecināties, ka neaizbēgsim. Vai tas būtu kompliments ?
Mēs paspējam spert vien soli, kad vēja plūsma saplivina manu apģērbu. Tas man liek vienlaikus nodrebēt un pasmaidīt. Skatiens kāri tver ik mirkli, ik skatu. Šķiet, šī ir pēdējā reize, kad man ir tāda iespēja.
Laiks jau tuvojas vakaram, saule taisās uz rietu, izkrāsodama apkārtni siltos toņos. Ēku logi iekrāsojas dzeltenīgi. Kaut kur tālāk ir skaidri dzirdamas ceļa skaņas. Pīpināšana, motora rūkšana un vadītāju neapmierinātās runas. Vējš ir auksts, tomēr tas dīvainā kārtā mani neskar. Rodas iespaids, ka es esmu vien skatītājs, kuram nav lemts kļūt par daļu no gleznas.
Brīdī, kad es sadzirdu suņa riešanu, man tiek atvērtas melnas mašīnas aizmugurējās durvis. Otrā mašīnas pusē stāvošais Ēriks man uzmundrinoši pasmaida un uzmetis pēdējo skatienu apkārtnei, iekāpj mašīnā.
Šis žests bija tik vienkāršs, tomēr iesēja manī skumjas. Es nolaižu skatienu un padevīgi iesēžos mašīnas salonā.
Vēsā gaisa padeve tiek pārtraukta un es ieelpoju jaunas mašīnas ādas sēdekļu smaržu. Pateicoties tonētajiem logiem, apkārtne šķiet tumšāka nekā tā patiesībā ir. To gan nevar uzskatīt par mīnusu. Tumsa, ko sniedz loga stikls, padara pilsētu noslēpumaināku.
Kad mašīna izkustās no vietas, es saprotu, ka mūsu pircējs pats atrodas pie stūres. Man vienmēr bija šķitis, ka cilvēki ar tādu naudu kā viņam, noalgo vadītāju. Laikam jau šis tips baidās kādam uzticēt savu dzīvību.
Es paskatos uz Ēriku un saprotu, ka viņš mani ir apsteidzis. Puisis bija mani vērojis visu šo laiku. Es jautājoši uz viņu paskatos, tomēr atbildi nesadzirdu. Puisis apsēžas man tuvāk un apskauj. Vai tas būtu jāsaprot kā uzmundrinājums ? Tomēr es neko nesaku un noliecu galvu puisim uz pleca. Tā es arī aizmiegu.

Es pamostos dēļ mašīnas apstāšanās. Paceļot galvu no Ērika pleca, cauri kaklam izšaujas nepatīkamas sāpes. Izskatās, ka tas nav apmierināts ar Ērika pleca spilvena īpašībām. Arī puisis bija aizsnaudies un tagad pārsteigti samirkšķina acis. Miegainība liek viņam izskatīties jaunākam un .. jaukākam ?
Es jau sagatavojos tam, ka man būs jākāpj ārā, tomēr neviens never vaļā durvis un arī pats šoferis sēž uz vietas.
Paskatoties pa logu, es ieraugu vien kādu pamestu lauku autobusu pieturu un mežu aiz tās.
Pēkšņi kāds paiet gar manu logu un atver mašīnas durvis blakus šoferim. Vīrietis iesēžas sēdeklī un sasveicinās ar šoferi. Tas pasmaida un atņem sveicienu.
Visvairāk mani pārsteidz tas, ka balss šķiet pazīstama.
Uzlūkojot Ēriku, es saprotu, ka neesmu vienīgā. Puisis staro kā Maija saulīte. Ņemot vērā, ka mašīnā valda krēsla, tā ir ļoti laba zīme.
Kad vīrietis pagriežas pret mums, es saprotu, kāpēc balss man likās pazīstama.
Mums pretī verās smaidošs Ričards.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000