Pie ieejas man noņem rokudzelžus un siksnu, kas nezināmu iemeslu dēļ atradās man uz kakla, pateicīgi izlocu rokas. Tas man liek mazliet novērsties.
Zāle ir visai maza. Mazāka, nekā es biju rēķinājusies. Tomēr gandrīz visi krēsli ir aizņemti. Tajos sēž viens otram identiski vīrieši uzvalkos. Es jau tāpat trīcu pie visām miesām, tomēr redzēdama, ka visi šie skatieni mani vēro kā lauva medījumu, es vēl vairāk satraucos. Vai tas maz ir iespējams ?
Lai nu kā, Kolerts atver režģu kastes durvis un es paklausīgi tajā iekāpju, lai arī tas ir pēdējais, ko es vēlos. Šobrīd es labprātāk gulētu kapā, nekā stāvētu šeit un vērotu visas tās sejas, kuras mani ziņkāri uzlūko. Vien uz mirkli pievērdama acis, es domās sev ieskaidroju " Vienkārši dari, ko liek. "
Durvis tiek aizvērtas un Kolerts paņem mapi no kāda sarga. Sekunde un tā ir atvērta. Pašā augšā, visai lieliem burtiem ir rakstīts " Jūlija Tropiņa ".
Kolerts sāk lasīt manu raksturojumu. Es knapi valdos, lai neiesmietos, kad izdzirdu vārdus " Stingra rakstura. "
Vai tas būtu jauns veids kā pateikt, ka esmu spītīga ?
Dīvaini, tomēr koncentrējoties uz Kolerta vārdiem, ir vieglāk nemanīt, ka zālē sēž vairāki desmiti vīriešu, kas nekautrēsies noziedēt daļu sava maka, lai nopirktu sev kādu " kaķīti ".
Es nemierīgi pārskatu visus klātesošos. Manu uzmanību piesaista pirmajā rindā sēdošais vīrietis, kurš atklāti smaida, it kā es jau būtu viņa kabatā.
" Kā redzat, indivīdam ir laba fiziskā forma. Nosliece uz cīniņiem, ne vērošanu. "
Visi kā viens, vīrieši pārlaiž skatienu pār manu augumu. Lai arī maisveidīgais apģērbs ir plats, tas ir pa pusei caurspīdīgs. Tas ļauj visai labi pārskatīt manu ķermeni. Es būtu gatava nogalināt šī tērpa " dizaineru "
Kad Kolerts sāk runāt par manu dzīvnieku, es saprotu, ka būtu laiks to parādīt, tomēr es to nespēju. Ko viņi no manis grib? Es nevaru nostāvēt netrīcot, kur nu vēl kļūt par kaķi ?
Sajusdama bezpalīdzības kamolu kaklā, es jau atkal pieveru acis. Es nedrīkstu nodot brāli. Lai ko viņš arī nebūtu izdarījis. Kolerta skatiens jau tagad ir visai nervozs un draudīgs.
Es koncentrējos uz Ēriku. Viņš ir ievests citā starptelpā, tomēr esmu pārliecināta - domās viņš ir ar mani. Dīvaini, tomēr tieši viņš ir atslēga uz manu koncentrēšanos. Ar pievērtām acīm, es atceros viņa vārdus. Es neredzu it neko, kas notiek apkārt. Tikai Ērika balss.
Kad Kolerts ir beidzis runāt, es sajūtu, ka process ir aizsācies. Lēnām un sāpīgāk nekā parasti, mani kauli sāk mainīties. Nezinu kas tam par iemeslu, tomēr vakar tas bija daudz vienkāršāk. Laikam jau uztraukums dara savu.
Pēc aptuveni minūtes, es beidzot esmu spējīga uzlūkot apkārtējos no lejas - kaķa auguma.
Kaķa izskats maina ne tikai manu izskatu, bet arī skata punktu. Tagad, vērojot uzvalkos tērptos vīriešus, man vairs negribas pazust no nevēlamajiem skatiniem. Šobrīd es daudz ko atdotu, lai izskrāpētu viņiem acis. Šķiet, kaķis man aizdeva savu drosmi.
Tomēr es klusēju. Manas kaķa ausis jau ir uztvērušas skaņas netālu. Daniels ir aiz durvīm. Viņa elpa ir saraustīta.
Paceldama skatienu, es ieraugu to pašu vīriešu sejas, tikai šoreiz tās rotā pārsteiguma un pat pielūgsmes izteiksmes. Visi skatieni ir pievērsti man un es nojaušu, ka šoreiz pie vainas ir mana kaķa izskats. Ķermenis ir klāts ar īsu, spīdīgu spalvu, kuras krāsu ir grūti nosaukt vienā vārdā. Kaut kas medaini brūns. Acis ir izteikti zaļas. Neesmu kaķis un neesmu patmīle, tomēr es labprāt iegūtu sev šādu kaķi mājās. Neskatoties uz to, ka neesmu īpaša kaķmīle.
Pēkšņi viens no vīriešiem paceļ roku un nosauc cenu. Ja es būtu cilvēka izskatā, man noteikti būtu vaļā mute. Nākamais potenciālais pircējs, pārliecina mani, ka nebiju pārklausījusies. Vai šie cilvēki ir traki ? Ja man piederētu tāda nauda... Es nezinu, ko es tādā gadījumā darītu. Es vienmēr esmu dzīvojusi labos apstākļos, visam nepieciešamajam pietika, neko vairāk es negaidīju. Ir grūti iedomāties, kur šie cilvēki liek naudu.
Uzreiz aiz otra pircēja, seko trešais. Aiz trešā ceturtais. Tā tas turpinās līdz brīdim, kad ir palikuši divi pircēji. Pārējie laika gaitā saprata, ka nespēs maksāt tādu summu. Šie divi gan izskatās visai pašpārliecināti. Viens no pircējiem sēž pēdējā rindā un atgādina man perfektu milionāru. Perfekts, dārgs uzvalks, ieveidoti mati un nopietna sejas izteiksmi. Otrs ir tas pats smaidīgais pirmajā rindā. Viņa smaids ir mazliet pagaisis un rodas iespaids, ka konkurence viņu neapmierina.
Viņš pats man arī paskaidro kāpēc. Vīrietis pagriežas uz atpakaļu un uzrunā otru pircēju :" Vai tev nepietika ar vienu ? Negribi ļaut arī citiem to prieku ? "
Vai tas nozīmē, ka viņš ir nopircis Ēriku ? Šī doma, acumirklī pārņem visus manus domāšanas procesus.
Uzrunātais minimāli pagriež galvu runātāja virzienā. Šķiet, tas viņu nemaz neskar.
" Es esmu visai egoistisks. It īpaši prieka ziņā. Man nepatīk dalīties ar to. "
Pieklājīgi pasmaidījis, viņš atkal pievērš skatienu man.
Neapmierinātais vīrietis pirmajā rindā, negribīgi, tomēr paceļ cenu. Sasodīts ! Liec mani mierā un ļauj otram nopirkt arī mani !
Nekad nebūtu domājusi, ka kas tāds nāks man prātā. Sanāk, ka es to daru gandrīz vai labprātīgi. Lai kur viņš arī mūs nevestu, tas nozīmē, ka es nebūšu viena. Tas jau ir labi.
Joprojām dusmodamās uz ietiepīgo pircēju, es sajūtu, ka mazliet zaudēju kontroli pār savu dzīvnieku. Dusmās kontrole spēj izslīdēt no grožiem. Tā man bija teicis, Ēriks.
Kaķis nikni izloka muguru un es sajūtu kā tā spalva saceļas stāvus. Pār zobiem izlaužas dīvaina skaņa un tikai kad es atgūstu kontroli pār sevi, es saprotu, ka tas bija šņāciens.
Zālē esošie iesmejas un pat Ērika " saimnieks " paceļ lūpu kaktiņus uz augšu.
